Kultūras rondo

“Vienpadsmitajā vienpadsmitos” - LNVM piedāvājums valsts svētkos digitālajā vidē

Kultūras rondo

Top jauns krājums, klajā nāks žurnāls "Strāva". Tiekamies ar Ivaru Šteinbergu

"Nospriegotais". Fjodora Dostojevska literatūras būtiskākās iezīmes. Stāsta Osvalds Zebris

Krišana un atdzimšana. Rakstnieka Fjodora Dostojevska literatūras būtiskākās iezīmes

Lielās idejas, emocionāli nospriegoti tēli, krišana un atdzimšana – lūk, daži ar Fjodora Dostojevska radošo rokrakstu saistāmi atslēgas vārdi. Tos krievu literatūras klasiķa divsimtgadei veltītajā Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" ciklā, atklāj viņa daiļrades cienītājs, rakstnieks Osvalds Zebris. 

"Apbrīnojamākais laikam ir tas, ka simt piecdesmit gadi ir pagājuši kopš Dostojevska daiļrades augstākajiem punktiem, un mēs vēl aizvien par viņa darbiem runājam. Tātad kaut kāds kodols, kas vēl aizvien rezonē, šajos darbos droši vien ir," spriež Osvalds Zebris. Viņš gan piebilst, ka it īpaši jau krievu literatūrzinātnieku lokā mēdz būt arī skeptiski viedokļi – piemēram, par Dostojevska savādajiem naratīviem: "Ja mēs mēģinātu kādu no viņa romāniem pārstāstīt īsā sižetā, iznāktu kaut kas salīdzinoši haotisks, varbūt pat reizēm varētu šķist absurds." 

Runājot par Dostojevski, Zebris aicina paturēt prātā trīs pamatpatiesības, kas viņam pašam šķiet gana būtiskas un kaut kādā mērā izskaidro, kāpēc mēs joprojām lasām šī krievu literatūras klasiķa darbus, runājam par tiem: "Pirmkārt, jau tas, ka šim cilvēkam tika piespriests nāves sods, kas, kā zināms, netika izpildīts, bet mēs varam uzskatīt, ka kaut kādā mērā tas tika izpildīts. Atsaucoties uz literatūras zinātniekiem un citiem rakstniekiem, kas ir vērtējuši Dostojevska daiļradi, [..] nāves soda inscenējums un tā atsaukšana pēdējā brīdī šo cilvēku salauza. 

Lielā mērā viss, ko viņš darīja, domāja, rakstīja pēc šī "nāves soda" un izsūtījuma Sibīrijā, tas viss rakstnieku bija ļoti spēcīgi izmainījis."

Otrkārt, Dostojevskis katrā savā darbā atsperas no kādas lielākas idejas, turpina Zebris: "Ja mēs apskatām tā saucamo izcilāko Dostojevska grāmatu piecinieku, katrs no šiem brīnišķīgajiem romāniem – sākot jau ar "Noziegumu uz sodu", tam sekojošo "Idiotu", "Pusaudzi" [un noslēdzot ar] "Velniem", "Brāļiem Karamazoviem", – nes kaut kādu lielāku ideju, no kā rakstnieks ir atspēries, no kā veidojis tēlus, par ko nu tanī brīdī bijis satraukts, par ko domājis, kas viņam bijis interesanti. Ne velti iesaka šīs piecas grāmatas lasīt vienu pēc otras. [..] Tās lielā mērā atspoguļo viņa kā personības attīstību, kas, atkal jau jāatgriežas pie nāves soda, nav dabiska intelektuāla attīstība, bet tāds kā traumatisks lēciens."

Kā trešo būtisko iezīmi Dostojevska literatūras sakarā Osvalds Zebris min to, ka rakstnieks no romāna uz romānu neatlaidīgi un teju ar apsēstību risina savā būtībā vienus un tos pašus jautājumus, proti: kāpēc cilvēks ir tāds, kāds viņš ir; kāda ir ļaunuma izcelsme cilvēkā; kas mudina viņu izdarīt konkrētas izvēles morālētiskā plāksnē; kāda ir tautas sūtība un loma indivīda izaugsmē un dzīves jēgpilnā, pilnvērtīgā realizācijā?

Lielās idejas apvienojumā ar neiespējami eksaltētiem, emocionāli nospriegotiem tēliem un detektīvam raksturīgo aizraujošo sižetisko ievirzi, arī ir tā formula, kas Dostojevska darbus padarījusi nemirstīgus," 

secina  Zebris, kurš pats šogad iznākušajā stāstu krājumā "Šaubas" savukārt vēlējies padomāt, cik jēdzīgi ir aizrauties ar šīm lielām idejām.  

Varētu secināt, ka liktenis Fjodoru Dostojevski patiešām nav žēlojis un licis iet visai ērkšķainu ceļu – jau vairākkārt pieminētais nāves soda inscenējums, kas atstāj nospiedumu psihē. To vēl vairāk pastiprina trimdā pavadītais laiks (daļa no tā cietuma slimnīcā), azartspēļu atkarība, parādsaistības, kurās viņš iedzīvojas, lai apmaksātu sava un brāļa Mihaila vadītā žurnāla slēgšanas izdevumus; tad sievas un pēc gada arī brāļa aiziešana mūžībā. Pēdējais trieciens – vispirms viņa meitas un tad dēla nāve. Šos pārdzīvojumus, protams, savstarpēji šķir dažādi laika nogriežņi.

"Daļēji var piekrist gudrāku cilvēku rakstītājam, ka savus lielākos dēmonus Dostojevskis ir atstājis savos darbos un sadzīvē bijis [..] salīdzinoši ciešams cilvēks," bilst Zebris. "Man šķiet, šie "ērkšķi" viņa tekstos izpaužas diezgan dīvainā veidā.

Šur un tur ir pamanāma, manuprāt, visai bīstama un kaut kur arī apšaubām ideja (it īpaši "Noziegumā un sodā"), ka cilvēka augšāmcelšanās, atdzimšana, cilvēka tapšana ar lielo "c", ir iespējama tad, kad viņš ir kritis, cik vien iespējams zemu. 

Kāda nu kuram tā personības iezīme – vienam tās būs atkarības, otram apsēstība ar idejām vai vēl kaut kas, – bet cilvēkam ir jānonāk līdz pašai apakšai un tad vēl mazliet." 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt