Grāmatas autors par savu darbu smej – šo romānu var salīdzināt ar bezbiļetnieku. Tas tāpēc, ka tas tapis paralēli romānam par Eduardu Veidenbaumu, kam it kā bija jādod priekšroka. Taču pandēmijas laiks skubinājis pārslēgties no nopietnā žanra uz kaut ko vieglāku, un aptuveni trīs gadu laikā, atrodoties komandējumos, tapa "Vienīgais liecinieks".
Arno Jundze atklāj, ka romānā ir viss, kas vajadzīgs izklaidei – sekss, vardarbība, slepkavības un vainīgā meklējumi.
Grāmata lasītāju aizvilina uz pašpārliecināta un pietiekami nekaunīga šovbiznesa pārstāvja dzīves peripetijām. Viņš ir viens no tiem varoņiem, kura ikdiena tiek itin bieži atspoguļota dzeltenajā presē, taču ārējais veiksmes oreols slēpj pavisam citu ainu.
"Mans galvenais varonis, kurš ir diezgan neciešams tips un savārījis diezgan daudz ziepju, īstenībā ir sava laikmeta upuris tajā ziņā, ka viņš meklē četrdesmitgadnieku krīzi. Tad viņš sāk domāt, vai viņam ar prostatu viss ir kārtībā. Tādas lietas, par ko mūsdienu vīriešus regulāri torpedē visi mūsu žurnāli un interneta portāli – jums tur tas, jums tur šitas," teic autors.
Darbu caurvij ironija un neliela deva humora, taču to var lasīt gan kā trilleri, gan kā nopietnākas pārdomas par dzīvi un nospiedumiem, ko mūsos atstāj aktuālie skaistuma, veiksmes un bagātības šabloni. Notikumi rit dinamiski un burtiski ievelk lasītāju trillerim līdzīgā sižetā.
"Vienīgais liecinieks" īpaši uzrunās tos lasītājus, kuriem patīk minēt sižetiskās mīklas un iedzīvināt iztēlē spilgtus tēlu raksturus. Autors neizslēdz, ka šī grāmata varētu kļūt arī par kinolentes scenārija pamatu.
