Aicinājums uz mierīgu dialogu
Uz pirmo jautājumu atbildi, protams, var iegūt gaužām vienkārši – ķeroties klāt un lasot, un tas patiešām ir izdarāms gaužām ātri, jo apakšvirsrakstā ietvertais vārds “pasakas” pilnībā atbilst žanra valodai. Santas Remeres rakstītais teksts uz priekšu rit ar visnotaļ atvērtu attieksmi un ļoti draudzīgā veidā – kā stāstot, kas ir un kā veidojas aizspriedums, bērnam, vai, piemēram, kādam no tiem sociālo tīklu lietotājiem, kas ar visdažādākajiem līdzekļiem sievietes mēģina aizsūtīt atpakaļ KKK (Kinder, Küche, Kirche jeb “bērni, virtuve, baznīca”).
Faktiski teksts pats iemieso korekta un mierīga feminisma definīciju, jo necenšas vēstīt no varas pozīcijām, moralizēt, pamācīt vai norādīt uz kādas attieksmes trūkumiem iepretī citai.
Te, protams, varētu diskutēt, vai feminismam ir vai nav vajadzīga vismaz neliela deva sabalansēta dusmīguma (agresija gan vairāk raksturīga otrā viļņa feminismam), taču, pieņemot, ka šī grāmata mērķēta visplašākajai auditorijai, visdrīzāk autore galu galā ir izvēlējusies tuvāko zelta vidusceļam un aicinājumam uz mierīgu dialogu – draudzīgā un cieņpilnā manierē vēstītus stāstus par spēcīgām sievietēm, kuras atstājušas savu nospiedumu Latvijas un pasaules (kultūras) vēsturē.
Šā iemesla dēļ vienlaikus “Mūsējās” ir arī vienkāršotas sieviešu vēstures (herstory) izkopēja un turpinātāja, apkopojot izcilu ar Latviju saistītu (Latvijā dzimušu vai dzīvojušu) sieviešu dzīvesstāstus, akcentējot konkrētu viņu ieguldījuma prizmu, kas saistāma ar sieviešu tiesībām un to attīstību. To savukārt ir būtiski uzsvērt, lai atgādinātu – un to šis pasaku krājums pilnām izdara –, ka feminisms nebūt nav parādība, kas Latvijas teritorijā piepeši ar blīkšķi ienāca reizē ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas nav no Rietumeiropas ievazāta mode, nedz arī Sieviešu stendapa iegriba – feminisms ir normāla vēsturiska parādība, kas definē sieviešu cīņu par dažādām savām tiesībām, piemēram, šķirties, veidot skulptūras un traukus, piedalīties politiskajā dzīvē, braukt ar divriteni utt. – un ir bijis klātesošs viscaur latviešu kultūras vēsturē. Par to spilgti liecina grāmatā pārstāvētais plašais laika posms – no 19. līdz 21. gadsimtam.
Spēja palūkoties uz slavenām sievietēm ar citām acīm
Neesmu ne bērns, ne cilvēks, kas mēģinātu sievietes aizsūtīt prom no sabiedriskās, politiskās vai kultūras dzīves skatuves, tātad gluži par tiešo mērķauditoriju sevi uzskatīt nevaru, tomēr šajās īsajās teksta pasāžās ir daudz apburoša.
Vēl bez rēnas valodas – kurai gan, jāpiebilst, brīžam var pārmest pārliecīgu vienkāršotību un konstruētību, it kā nodrošinoties, ka lasītājs patiešām neko nepārpratīs – tie ir arī veiksmīgi izvēlēti stāsti, no katras biogrāfijas trāpīgi akcentējot katra dzīvesgājuma konkrētas raksturiezīmes. Nespēju ne iztēloties, cik grūti autorei bijis atlasīt aprakstāmās personības, tomēr no lasītāja pozīcijas tās, tāpat kā grāmatas struktūra, pelnījusi nedaudz vairāk uzmanības. Pasakas vēsta par visdažādāko profesiju pārstāvēm – dažādu laiku literātēm, māksliniecēm, politiķēm, sportistēm, mūziķēm un sabiedrībā ietekmīgām sievietēm. Nav nekāds brīnums, ka pasakas veltītas Vairas Vīķes-Freibergas, Zentas Mauriņas, Aspazijas, Uļjanas Semjonovas vai Mētras Saberovas dzīvesstāstu detaļām. Par papildu vērtību šai grāmatai kļūst arī iespēja uzzināt ko jaunu, iepazīt jaunas personības, par kuru biogrāfiju man zināšanu nebija (piemēram, Skaidrīte Dariusa), vai par sievietēm, kuras nav gozējušās starmešu gaismā, bet klusi un mierīgi dzīvojušas saskaņā ar savu pārliecību, par to cīnoties ar visdažākajiem iespējamajiem līdzekļiem (Sandra Dzenīte-Cālīte).
Par Remeres spēju izcelt konkrētas detaļas, koncentrējoties uz sievietes paveikto, liecina, piemēram, fakts, ka atsevišķa pasaka ir veltīta arī Tatjanai Ždanokai. Personīgi esmu Ždanokas uzskatu rūgta pretiniece, taču pasakā atklājas grūti noliedzams fakts – pirmkārt, akcentēts viņas matemātiķes talants, un, otrkārt, fakts, ka mētelīti uz otru pusi viņa nav apmetusi vēl līdz šim. Un tas liecina par rakstura stingrību, lai cik antipātisks personīgi šķistu šīs politiķes uzņemtais virziens.
Faktiski pasaka par Tatjanu lieliski raksturo Remeres spēju “ielūkoties aiz”, akcentēt to, kas ir būtisks sieviešu vēstures kontekstā un lūkoties pāri privātai patikai vai nepatikai.
Protams, kā tas ir jebkurā īsprozas grāmatā, nevar apgalvot, ka tā ir pilnīgi homogēna un viscaur veiksmīga. Šķiet, autores iecere bijusi par katru no ievērojamajām sievietēm uzrakstīt apmēram viena apjoma pasaku – vismaz par to liecina grāmatas noformējums, ar atsevišķiem garākiem (piemēram, par Džemmu un Inesi) vai īsākiem (piemēram, par Vairu un Regīnu) izņēmumiem. Apjomam visbiežāk literāros darbos nav pilnīgi nekādas nozīmes, tomēr stāsts par Džemmu nolasās kā pārlieku izstiepts. Par sevišķi veiksmīgu neuzskatu arī pasaku “Māra”, kas lielā mērā atreferē to, kas vēstīts pašas rakstnieces darbos “Pieci pirksti” un “Paradīzes putni” – būtu gribējies kādu interesantāku akcentu, jo Māras Zālītes dzīvesgājumā noteikti ir arī citi būtiski un akcentējami pavērsieni. Līdzīgi arī vēstījumā par Martu Liepiņu-Skulmi samulsina un šķiet lieka “mazās Džemmas” piesaukšana un pasaka, šķiet, būtu veiksmīgāka, ja akcenti tajā būtu salikti nedaudz citādi.
Taču šie, protams, ir nebūtiski trūkumi, kas nekādā veidā neietekmē “Mūsējo” teksta labo kvalitāti, kuru kā īpaša pievienotā vērtība vēl papildina Elīnas Brasliņas oriģināldarbi, kas iepriecinās gan lielus, gan mazus šīs grāmatas lasītājus. Kopumā atliek vien paust prieku par šādas grāmatas pievienošanos bērnu/pieaugušo literatūras klāstam un cerēt, ka šī tradīcija ne vien atradīs savus lasītājus, bet arī turpināsies un tiks izkopta.
