Kompromiss starp Skaistumu un Precizitāti: Grieķu dižgara Konstantina Kavafja «Dzejas izlase»

Jūlija sākumā apgādā "Neputns" nāca klajā 20.gadsimta grieķu dižgara Konstantina Kavafja “Dzejas izlase” Dena Dimiņa atdzejojumā. Dzejā savijas mītiskais, vēsturiskais, erotiskais, un arī Kavafja valoda nav viennozīmīga, tāpēc atdzejojums tapis daudzus gadus. 

Līdz šim vien nedaudzi viņa dzejoļi bijuši lasāmi Knuta Skujenieka un Ilzes Rūmnieces tulkojumā, bet Dens Dimiņš atdzejojis jau ļoti bagātīgu viņa dzejas daļu, kas aptver Kavafja uzrakstīto no 19.gadsimta beigām līdz 20.gadsimta 30.gadiem.

Kavafi mēdz dēvēt par mūsdienu grieķu dzejas pamatlicēju, un krājuma iznākšana latviski labi sasaucas ar to, ka dzejniekam šogad aprit 155.gadskārta.

Kavafja dzeja raksturīga ar to, ka viņš tajā savdabīgi saaudis vēsturisko, mītisko, lielas, dziļas filozofiskas tēmas, pārdomas par dzīvi un nāvi, par jaunību un vecumu, arī alkas pēc ideāliem – ar dzīves baudu, erotikas un jutekliskuma slavinājumu.

Šis savienojums viņa dzejā mani personiski pārsteidza visvairāk, jo – ir dzejoļi, kuros viņš aicina nepadarīt dzīvi lētu, dienišķi bezjēdzīgu, kuros viņš atsaucas uz grieķu tautas dižajiem darbiem, un tajā pašā laikā viņš gluži vai uzceļ pieminekli cilvēka baudkārei, jutekliskam neprātam, dažkārt pat arī ļoti konkrēti aprakstot dažādas erotiskas ainiņas, kas risinās tavernās, lētās istabelēs un līdzīgās vidēs.

Konstantina Kavafja "Dzejas izlase"Baiba Kušķe

    Bet tad es atskārtu, ka būtībā jau šis aspekts ir ļoti, ļoti grieķisks, jo būtībā jau visa grieķu vēsture un mitoloģija lielā mērā ir caurvīta ar šādiem erotiskiem un hedoniskiem motīviem, ar ķermeņa skaistuma cildināšanu, kas arī ļoti raksturīga Kavafim.

    Tiesa gan, teju visi viņa dzejoļi rakstīti it kā ar atskatu uz pagātni, ar laika distanci, kad viss savulaik piedzīvotais jau apvijies ar fantāziju un brīžiem šķiet – varbūt vispār ir iztēles auglis, bet tā visa ir ļoti pateicīga viela, lai to pārvērstu dzejā.

    Lasot dzejoļus, kuros ir vēsturiskās atsauces, un tādu ir ļoti daudz, lasītājs var sevi patestēt, cik daudz viņš zina par senās Grieķijas kultūru, mitoloģiskajiem tēliem, bet, ja tie šķiet nezināmi, tad arī ir risinājums, jo grāmatas pēcvārdā tam visam sniegts bagātīgs skaidrojums.

    Grāmatas priekšvārdu rakstījis literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, kurš Kavafja dzejas pasauli raksturo kā templi gudrībai, mākslai un hedonismam un vienlaikus – pajumti mūsdienu cilvēkam.

    “Te ir divas puses – pirmkārt, tas ir milzīgs lielums pašiem grieķiem viņu kultūrā, un, ja mēs gribas kaut ko par grieķiem zināt un just ar viņiem kaut kādu piederību, tas ir apmēram tāpat, kā mēs gribētu, lai kāds zina par Raini vai Čaku kaut ko, viņi varētu gribēt, lai mēs zinām kaut ko par Kavafi," ir pārliecināts Ojārs Lāms. "Otrkārt, Kavafis ar savu devumu ir stipri vien paplašinājis Eiropas pasaules modernismu 20. gs, un viņš ir ļoti neparasts un savrups dzejnieks, kura tekstos savijas mīti, vēsture un gluži modernais, apjukušais cilvēks.

    Tas visai lasošajai Eiropai bija liels atklājums un liels iedvesmas avots – redzēt to laikmetu savienojamību, kas ir viņa tekstos, un modernā cilvēka izjūtu.” 

    Savukārt Kavafja dzejas atdzejotājs Dens Dimiņš stāsta, ka viņam interese par šo dzeju radās jau studiju laikā, un viņu ieinteresēja pasniedzēja Ilze Rūmniece. Tolaik latviski bija pieejami vien nedaudzi Kavafja dzejoļi un Denu sāka dīdīt velniņš pārtulkot kaut ko vēl vairāk, un to viņš brīvākos brīžos arī darīja. Viss notika lēni un pakāpeniski, un, kad viss iecerētais bija iztulkots, viņš sāka slīpēšanu, ejot tulkojumiem cauri vēl vairākas reizes, pēc iespējas mēģinot tuvoties paša autora valodai. Rezultātu Dens Dimiņš raksturo kā kompromisu starp Skaistumu un Precizitāti: “Izskatās, ka viņš raksta diezgan prozaiski, tādā vienkāršā stilā, bet īstenībā tur ir savijusies kopā dažāda veida tēlainība, valodas slāņi, bizantiskā valoda, sengrieķu valoda, jaungrieķu valoda. Viņš ir ļoti viltīgs. Es negribētu arī teikt, ka viņš ir specifiski grieķisks, lai gan tur var runāt par to, ka tā erotika, vēsture un filozofija, un mīti – viss ir savijies kopā.

    Bet tas, kā viņš iziet ārpus Grieķijas robežām, un parāda, ka kultūra var būt vispasaulīga – kaut vai tāpēc viņš ir ļoti interesants.

    Tādā veidā viņš arī paplašina tieši jaungrieķu dzejas izpratni un to, par ko drīkst rakstīt – viņš negrib nevienu ar to šokēt. Tā vienkārši ir viņa motīvs, un viņa dzejoļu korpusā tas organiski parādās. Piemēram, tā kā to darīja padomju laikā, kad iznāca pirmais viņa tulkojums krievu valodā, tad visus erotiskos dzejoļus izmeta ārā, jo, fui, fui, fui, kā tā var – par kaut ko tādu rakstīt! Protams, tā mēs mūsdienās nedarām."

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Literatūra
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti