ĪSUMĀ
- Latviskojumu autori lielākoties ir Teoloģijas fakultātes absolventi
- Kā korekti dēvēt dažādos pirmskristīgās literatūras tekstus?
- Tulkojumu mērķis: daudzveidīgās kristietības vēstures izzināšana
- “Pāvila darbi” kā vienots teksts atklāti vien 1984. gadā
- Apustulis Pāvils, protams, nav “Pāvila darbu” autors
- Teklas stāsts – būtiska liecība par sievietes vietu 2. gadsimta kristietībā
Latviskojumu autori lielākoties ir Teoloģijas fakultātes absolventi
Jaunākā tulkojuma – “Pāvila darbi” – atvēršanas svētki notika Latvijas Universitātē, un šiem tulkojumiem ir tiešs sakars ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, jo latviskojumu autori lielākoties ir teoloģijas studenti, kuri kā vienu no mācību priekšmetiem apgūst senās valodas, un arī pasniedzēji.
Arī Ņikita Andrejevs ir teoloģijas maģistrs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents, savukārt Valdis Tēraudkalns ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, arī sērijas izdevēja – Latvijas Bībeles biedrības – ģenerālsekretārs un “Pāvila darbu” pēcvārda autors.
Kā korekti dēvēt dažādos pirmskristīgās literatūras tekstus?
Sērijā ietverta visdažādāko žanru pirmskristīgā literatūra. Kā šos darbus kopumā pareizi saukt? Vai par apokrifiem, ārpus Bībeles kanona palikušajiem tekstiem, vai par apustuliskiem tekstiem, jo iztulkoto tekstu nosaukumos minētās personas bija Jēzus ceļabiedri?
“Šai sērijai nav viena nosaukuma, taču tās ideja ir pirmkristīgās literatūras teksti – tā mēs šo projektu esam nosaukuši, un tur ir dažāda rakstura darbi,” skaidroja Tēraudkalns. “Piemēram, Toma evaņģēlijs vai Filipa evaņģēlijs ir gnostiķu teksti, kas nāk no Nag Hammadi bibliotēkas, no tekstiem, kas 1945. gadā ir atrasti un kuru atrašanu pavada aizraujošs stāsts. Dažādu politisku iemeslu dēļ tos ilgāku laiku neļāva tulkot. Tad ir Barnabas vēstule, kas ir klasisks teksts, jo atspoguļo valdošo pozīciju agrīnajā kristietībā – cik nu par to varam runāt. Tulkots arī Pētera evaņģēlijs, kur dažādi autori mēģinājuši apcerēt Jēzus dzīves aspektus, kas nav evaņģēlijos.”
Tēraudkalns uzsvēra – tas ir bagātīgu avotu klāsts, kuru tulkošanu noteikti ir vēlme turpināt. Līdz šim tas bijis iespējams, arī pateicoties Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas ārpus Latvijas atbalstam.
Tulkojumu mērķis: daudzveidīgās kristietības vēstures izzināšana
Šo tulkojumu mērķis esot palīdzēt cilvēkiem labāk izprast daudzveidību, kāda agrīnajā kristietībā pastāvēja. “Mēs jau visi meklējam kādu zelta laikmetu, un tad varbūt kādam šķiet, ka sākumā bija kāda viena kristietība, no kuras atdalījās dažādi virzieni, bet
patiesībā mēs arī pirmajos gadsimtos varam runāt par daudzām kristietībām,”
uzsvēra Tēraudkalns.
Arguments “par” šo tekstu izdošanu bija dekonstruēt mītu par to, ka tie ir ezotēriski teksti, kurus baznīca no laiku laikiem slēpusi no kristīgajiem.
“Ir svarīgi, ka tiek dekonstruēta ezotērikas aura, jo visi teksti iznāk ar kritiskiem komentāriem, tādējādi ieliekot tās vēsturiskā kontekstā,” norādīja Tēraudkalns.
Grāmatas lasot arī studenti, bet pamatā tās domātas cilvēkiem, kurus interesē kristietība un pirmo gadsimtu literatūra.
Ņikita Andrejevs atzina, ka viņa viedoklis par šo ārpuskanonisko literatūru ir mainījies, kopš viņš sācis tulkot šos darbus (arī Barnabas vēstule, kas iznākusi šajā sērijā, ir viņa tulkojums). “Agrāk es uzskatīju, ka ir vispirms kanons jeb baznīcas sakrālie teksti un ka ārpus tā ir kaut kas piedomāts klāt. Tagad vairāk skatos uz to kā uz agrīnās kristietības literatūru,” teica Andrejevs.
“Pāvila darbi”, pēc pētnieku domām, datējami, ar 2. gadsimtu. Tie vēsta par apustuļa Pāvila dzīvi no brīža, kad viņš pievērsās kristietībai ceļā uz Damasku līdz viņa mocekļa nāvei Romā.
Uzrakstīti 2. gadsimtā – tātad tā nevar būt šo notikumu aculiecinieka versija – taču stāstītājs, teksta radītājs jebkurā gadījumā laika nogrieznī atrodas daudz tuvāk aprakstītajiem notikumiem nekā mēs mūsdienās.
Tādējādi šis teksts ir vērtīga liecība par agrīno kristiešu kopienu dzīvi, par viņu atbalstītajām vērtībām, kas varbūt kristietības vēlākajos gadsimtos pabīdītas nostāk, zaudējušas aktualitāti.
“Pāvila darbi” kā vienots teksts atklāti vien 1984. gadā
Teksta vēsturē vairākas reizes ir atklāti jauni rokraksti. Tas, kas pamainīja attieksmi pret šiem tekstiem, bija 20. gadsimta beigās atklātais manuskripts koptu valodā, kas pierādīja – dažādās daļas, kas bija pazīstamas iepriekš, citu valodu tekstos – patiešām veido veselu manuskriptu jeb Pāvila darbus. “Tas apstiprināja, ka jau ap 5. gadsimtu bija vienotais teksts un ka šis nav tikai dažādu leģendu savienojums,” skaidroja Andrejevs.
Konkrēti šis tulkojums tapis no salīdzinoši vēlīniem manuskriptiem, kas datējami ar 9. un 11. gadsimtu. Tie ir tulkojumi, kas atrodami dažādu svēto dzīves apkopojumos, piemēram, Svētās Teklas dzīves apkopojums tiek pārņemts no senākajiem Pāvila darbiem, un baznīcas tradīcijā saglabāts kā lasījums attiecīgai baznīcas dienai. Tāpat noticis arī ar Pāvila mocekļa nāves aprakstu, kas tiek lasīts Pāvila piemiņas dienā.
Koptu manuskripts, ko Ņikita Andrejevs pieminēja, tā sauktais Heidelbergas papiruss, tika atklāts tikai 1984. gadā. Ja atgriežamies pie citu ārpuskanonisko tekstu – Toma, arī Filipa evaņģēlija – vēstures, šie teksti tika atrasti 1945. gadā Naghammādī Ēģiptē.
Jāsecina, ka šie teksti ir 20.gs. pētniecības process – atrastie rokraksti tiek lietoti kā argumenti. “Tas tā ir sanācis tāpēc, ka 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā sākās tas, ko sauc par liberālās teoloģijas uzplaukumu,” skaidroja Andrejevs.
Tieši ar manuskriptu starpniecību bieži vien notikusi arī paradigmu maiņa,
viņš norādīja.
Lasot “Pāvila darbus”, iznāk sekot veselām divām sižeta līnijām. Viena – iztulkotajā tekstā aprakstītie notikumi. Taču “Pāvila darbos” tulkotāja komentāri, piezīmes nav meklējamas grāmatas beigās vai zem svītras, tās atšķirīgā drukā izlasāmas aiz rindkopas.
Un bieži vien šie paskaidrojumi liek citām acīm paraudzīties, atklāj kādas jaunas nianses, teksta autora izklāstītajā, veidojot paralēlo, tulkotāja kā šo notikumu vērotāja, stāstu.
Apustulis Pāvils, protams, nav “Pāvila darbu” autors
Daudz diskusiju bijis arī par “Pāvila darbu” autorību – protams, nevar būt ne runas, ka autors būtu pats Pāvils, jo viņš teksta beigās mirst. Kad pētnieki saprata, ka teksts tapis krietni pēc Pāvila, kļuva skaidrs, ka tas, visticamāk, nav vēsturisks avots, bet gan drīzāk kalpo kā liecība tam, kādas problēmas, kāds dzīvesstils un kāda vide bija 2. gadsimtā.
Darbs tapis 2. gs. beigās, un norāde uz autoru atrodama baznīctēva Tertulliana (pirms 160.–ap 120.) darbā “Par kristībām”. Tajā vēstīts, ka “Pāvila darbu” autors ir atmaskots – kāds gribējis palielināt Pāvila godu, uzrakstot stāstus par viņa darītiem brīnumiem un viņa dzīvi.
Tertullians norāda, ka šis autors ir atkāpies no amata –
tas bijis kāds priesteris no Āzijas provinces, tātad mūsdienu Turcijas reģiona.
Nav skaidrs, vai Tertullians saka patiesību, jo viņam šis teksts itin nemaz nepatīk, uzsvēra Ņikita Andrejevs. Piemēram, Tertullians žēlojas, ka, lasot šo tekstu, daži ir sapratuši, ka sievietēm ir ļauts mācīt un kristīt. Tertulians strikti saka – šo tekstu tā nevar izmantot, tas ir atdarinājums.
Protams, šādā laikmetā nav iespējams būt drošam par precīzām detaļām. Piemēram Ņikita Andrejevs min – arī no Jaunās Derības, kas ir iekļauta kanoniskajā tekstu korpusā, ko mūsdienās pazīstam kā Bībeli, skaidri autorība ir nosakāma vien septiņām grāmatām – Pāvila autentiskajām vēstulēm. Mēs nezinām, kas slēpjas aiz pārējiem vārdiem, ja vien, protams, nesekojam tieši baznīcas tradīcijai.
““Pāvila darbi” ir radīti Pāvila godam, vēsturiskie notikumi, ticamākais, ir “pievilkti”. Tā ir liecība par to, ko cilvēki par Pāvilu gribēja uzrakstīt 2. gadsimtā,” stāstīja Andrejevs. Tas parāda to, kā veido svēto tēlu 2. gadsimtā, šis Pāvils nav tāds pats kā Jaunajā Derībā – tur viņš ir atšķirīgāks.
Teklas stāsts – būtiska liecība par sievietes vietu 2. gadsimta kristietībā
Ņikita Andrejevs jau minēja, ka šie teksti baznīcā funkcionē kā svēto dzīves apraksts, tā ir liecība par Pāvila misionāra darbu. Pāvils ceļo, teksts arī iedalīts nodaļās, dodot tām Pāvila apmeklēto pilsētu nosaukumus – Ikonija, Efesa, Korinta.
Pāvils tiekas ar vietējo vai tikko pievērsto kristiešu draudžu locekļiem, un tā mēs paralēli Pāvila stāstam uzzinām arī Mirtas, Artemillas, Eubulas un daudzu citu raksturojumu un īsu dzīvesstāstu.
Taču garākais stāsts Pāvila darbos veltīts jaunavai Teklai, kura ir jau precību gados, saderēta, kāzu priekšvakarā, bet, izdzirdējusi Pāvila sludināšanu, iemīlas viņā un nolemj pati uzsākt misionāres ceļu, saprotams, līdzīgi kā Pāvils, sadalot vietējo sabiedrību savos atbalstītājos un nosodītājos.
Ielūkojoties internetā, konstatējams, ka svētā Tekla ir visai iecienīta svētā. Piligrimu mērķis ir viņas kapenes Maloulā, Sīrijā, arī Silifkē, Turcijā, arī Kiprā un Romā. Viņa tiek saukta arī par pirmo feministi. Un šai stāstā tas parādās diezgan skaidri – viņa atsakās no laulībām, par kurām jau ir noslēgts darījums, izvēlas pielīdzināt sevi vīriešiem kā sludinātāja.
“Šajā Teklas piemērā ir redzama emancipācija –
viņa pati kļūst par sludinātāju, pati kristī, tādējādi tā var būt liecība, ka šajā laikā sievietēm bija šādas tiesības,”
norādīja Ņikita Andrejevs.
Viņš arī atsaucās uz piemēru par Tertulliānu, akcentējot, ka šādā veidā ir iespējams daudz vairāk uzzināt par laikmetu un tālaika kristietību.
Ieslodzījums, darba nami, sārts, mešana priekšā lauvām – visas šīs represijas ir iespēja pierādīt Dieva klātbūtni. Katrā ziņā agrīno kristiešu dzīvi nav mākusi apnicība, un lasītais drīzāk atgādina trilleri.
Līdzīgu piedzīvojumu Pāvila darbos netrūkst. Ja neizdodas grāmatu atrast grāmatnīcās, to, līdzās sērijas iepriekšējiem darbiem, vienmēr var pasūtīt internetā, Latvijas Bībeles biedrības mājaslapā.
