Žurnāls "Rota" sevi dēvēja par "Literārisku un zinisku laikrakstu ar bildēm". To izdeva Rīgā no 1884. gada oktobra līdz 1887. gada aprīlim. Krūmiņš žurnālu lasīja savās mājās Skrāģu krogā Zosēnos. (Teātra zinātniece Lilija Dzene teica – Zosens, šitais mazais Zosens! Toponīmam nav nekāda sakara ar zosīm, bet gan vācu so schön – tik skaisti!) Tagad Skrāģu krogā darbojas režisora Gunta Gailīša ierīkotais "Baņutas" muzejs.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Žurnālā "Rota" īpaši apjomīgs bija kāds anonīma autora romāns "Jaunais varonis", kas tika publicēts ar krāšņām ilustrācijām 1885. gadā 23 turpinājumos. Romāns vēstīja par senlietuviešu cīņu pret teitoņu ordeni. Tas pauda nacionālās brīvības idejas un vēlmi atbrīvoties no "ģermāņu gara". Tajā pašā laikā lietuviešu un ģermāņu militārajā konfliktā tika saglabāta godbijība pret kristietību.
Romānu "Jaunais varonis" no poļu valodas bija latviskojis kāds, kas parakstījās ar iniciāļiem ''P.G''. Filozofijas goda doktors Ludis Bērziņš krājumā "Latviešu literatūras vēsture" kā romāna autoru pieteica poļu rakstnieku Juzefu Ignaciju Kraševski (Józef Ignacy Kraszewski, 1812–1889), kas uzskatīja sevi par lietuvieti. Romāna oriģinālo nosaukumu "Latviešu literatūras vēsture" nemin. Nu gribējās uzzināt, kādu Kraševska darbu bija lasījis Artūrs Krūmiņš. Atrast vajadzīgo romānu palīdzēja lietuviešu teātra zinātnieks doktors Helmūts Šabasevičs.
Viļņas Universitātes absolvents Juzefs Ignacijs Kraševskis tiek uzskatīts par autoru vairāk nekā 200 romāniem un 150 novelēm, stāstiem un recenzijām. Par Kraševska ražību ironizēja jau laikabiedri. Skatoties uz skaitļiem, gribot negribot uzrodas literārie vergi vai jezuītu pulciņš, kas ar literāriem paņēmieniem īsteno savus nodomus.
Operas "Baņuta" impulss, izrādās, ir meklējams Juzefa Ignacija Kraševska romānā "Kunigas". Tas sarakstīts 1881. gadā un publicēts 1882. gadā. Romāna galvenā darbība norisinās Pilēnos (Pillen). Teitoņi nogalina lietuviešus un laupa mazus zēnus. Starp nolaupītajiem zēniem ir kunigs Marģeris. Teitoņi viņu nosauc par Jerzy jeb Juri. Juris/Marģeris tiek audzināts kā nākamais krustnesis. Kad puisis atklāj savu patieso izcelsmi, viņš sāk domāt par bēgšanu no Malborkas/Malburgas pils. Kļūdas dēļ teitoņi nolaupījuši arī meiteni Baniutu/Barbaru, kas uzaug spēļu namā. Viņa ir skaista un brīvdomīga, un nepieradināma. Jaunieši atrod viens otru, pateicoties skumīgai lietuviešu dziesmai, kuru dzied Baņuta. Viņi samīlas un nolemj bēgt kopā uz lietuviešu Pilēniem. Pilēnos pār savu cilti valda nogalinātā kuniga atraitne Reda. Zīlnieks pavēsta, ka viņas dēls Marģeris ir dzīvs. Te dzīvo arī Jargala – muižniece, Baņutas māte. Viņas laime, ieraugot meitu dzīvu, aptumšojas, kad Baņutai skaistuma dēļ jākļūst par vaideloti. Pilēnos savu pēdējo stundu gaida Marģera vectēvs Valgutis. Kāzas tomēr notiek. Pili ielenc teitoņi. Lai saglabātu godu, Baņuta lūdz, lai Marģeris viņu nogalina, pirms viņš izdara pašnāvību. Nodedzinātā pils kļūst par mirušo pili. Tāpēc zināmā mērā tā ir saistīta ar Anapili (Anafielas), kas nozīmē mītisko mūžības kalnu.
Jāpiebilst, ka, ietekmējot lietuviešu literatūru, Kraševskis ierosinājis arī vairākas lietuviešu operas.
Žurnāls "Rota" izmantoja Elvīro Mikaēla Andriolli (Elviro Michael Andriolli, 1836–1893) zīmējumus, kurus kokgrebumā reproducēja Edvards Gorazdovskis (Edward Gorazdowski, 1843–1901). "Rota" ilustrācijas nepasūtīja, bet, taupot līdzekļus, izmantoja politipāžas, uzskata profesors Valdis Villerušs. Rakstnieka noklusēšana un romāna nosaukuma maiņa liek domāt, ka bija grūtības ar atlīdzību autoriem.
Mākslinieks Elvīro Mikaēls Andriolli bija mācījies Maskavas Zīmēšanas un tēlniecības skolā un ieguvis brīvmākslinieka diplomu Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1859). Pieprasītajam ilustratoram un viņa darbu gravierim padevās gan sadzīves ainas, gan batālijas. Tieši Andriolli krāšņās ilustrācijas bija iegaumējis Artūrs Krūmiņš: "Atceros labi kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots – pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēšana, pašreiz zīlē Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā, kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu."
Krūmiņa piesauktajā attēlā redzama nevis Baņuta, bet zīlnieks, kas Redai zīlē ("Rota", 1885, 6): "Tavs dēls ir dzīvs un staigā Dieva pasaulē!". Vai agonija romāna finālā: "Marģeris, sievu uz rokas turēdams, grūda šķēpu viņai krūtīs".
Bet starp Kraševski un Krūmiņu vēl ir Lautenbahs-Jūsmiņš. Romāna beigās publicēts Jūsmiņa dzejojums 17 pantos "Marģeris un Baņuta":
"Valguda jo stiprā pils jau krita
Leišu zemei smagas brūces sita,
Krita krietnās Redas Pileni
Dividesmit tūkstoš bruņinieki,
Krusta karotāji, šķēpneši
Apkaroja pili briesmīgi.
[..]
Marģerim nu zobins nozibēja,
Ātri ātri krūtis spiesties spēja,
Ko bij atklājusi Baņuta;
Siltu tad no mīļās krūtīm rāva
Zobenu, ar joni sevi kāva,
Klusu abi garu izlaida."
