Savu mūža darbu Imants Auziņš pats nepaspēja pabeigt, jo pirms diviem gadiem aizgāja mūžībā. Tagad viņa veikumu līdz galam īstenojušas viņa ģimenes sievietes, arī literātes.
"Šī vieta, kas ir redzama, tiešām ir vieta, kur Imants mēdza sēdēt dārzā un rakstīt," dzejnieka Imanta Auziņa meita Anna Auziņa komentē grāmatas vāku, uz kura redzama Auziņu dzimtas māja Zalves pagasta „Bīnāti”, bet tās priekšplānā – Imantam Auziņam ilgi kalpojusī rakstāmmašīna:
„Varbūt viņam pašam nepatiktu, ka ir eksponēta viņa vecā rakstāmmašīna, bet visiem, kas uz šo vāku skatās, liekas, ka tā ideja ir ļoti precīza, ka gadsimts ir parādīts no rakstnieka skata punkta,” turpina Anna Auziņa.
Atainojot savas dzimtas likteni, Imants Auziņš grāmatā izstāsta stāstu arī par dzimtā Zalves pagasta un Sēlijas novada vēsturi, un gala rezultātā tas ir arī stāsts par visas Latvijas 20.gadsimtu.
Grāmata piedāvā daudz personiskāk un varbūt no cita skatu punkta, kā ierasts, paraudzīties uz Pirmo un Otro pasaules karu, visiem Latvijā piedzīvotajiem režīmiem un visās pusēs karojošajiem cilvēkiem.
Pēdējos 20 gadus vairāk izceļam cilvēkus, kas pretojās padomju režīmam, bet Imanta Auziņa grāmatā daudz dziļāk iepazīsim tos latviešus, kas cīnījās pret fašismu, viņu vidū bija arī dzejnieka tēvs Oto Auziņš.
„Autors Imants Auziņš uzsvēra, ka mēs mēdzam aizmirst to, ka fašismu uzveica ne tikai krievu tauta. Protams, nemazināsim krievu tautas upurus un ciešanas, bet tur bija arī citas tautas," stāsta autora dzīvesbiedre, literāte Irina Cigaļska. "Tagad mums sabiedrība sadalījusies divās daļās – krieviem ir uzvaras diena, bet latviešiem – leģionāru diena. Patiesībā dzīvē nebija tik strikti sadalīts, jo bija krievi arī, nu ne gluži leģionāri, bet Staļina represiju upuri, un tas arī ārpus autora redzesloka nav palicis, jo pēc tam tos pašus, kas palīdzēja partizāniem pretošanās kustībā, viņus ļoti aktīvi arī padomju režīms vajāja, izsūtīja un lika cietumos."
Caur pavisam reāliem, dokumentāliem stāstiem grāmata arī ļoti trāpīgi uzrāda, cik dziļi var būt kāda režīma atstātie akači un cik viltīgas izliktās lamatas. Arī to, ka daļu cilvēku šādi smagi pārbaudījumi padara par neliešiem, kamēr citi arī visbīstamākajos apstākļos spēj saglabāt pat pārsteidzoši lielu drosmi un cilvēcību.
Anna Auziņa dalās ar grāmatā fiksēto stāstu par cilvēcību zem šauteņu stobriem Auziņu dzimtas mājas pagalmā.
„Piemēram, ir tāda epizode, ka ir cilvēki ienākuši mājas pagalmā un viņi ir izslāpuši, bet vācieši kliedz, ka viņiem nedrīkst dot dzert. Mana vecmāmiņa paskatās uz tiem karavīriem, un vaicā – vai tad jums mātes nav? Un viņš nolaiž to šauteni un atļauj tos cilvēkus kaut vai padzirdīt,” stāsta Anna Auziņa.
Irina Cigaļska piebilst, ka, lai arī grāmatu caurvij ļoti traģiskas notis, tās galvenais personāžs ir pat ļoti pozitīvs – un tā ir cilvēcība.
„Beigu beigās tas optimistiskais slēdziens ir tas, ka te pāri visam tomēr ir cilvēcība, ko es pat nosauktu par grāmatas personāžu. Ja augstiem vārdiem runājam, tad var teikt, ka tas ir stāsts par cilvēcības uzvaru,” uzsver Cigaļska.
Imanta Auziņa dokumentālās grāmatas „Mana mūža pasaule”, kas ir arī spilgts piemineklis viņa dzimtajam Sēlijas novadam, atvēršanas svētki notiks sestdien, 19.septembrī, grāmatnīcā „NicePlace Mansards”.
