“Desmit gados, kas pagājuši kopš Hvoinska debijas, viņa dzejas tēli kļuvuši precīzāki un nostalģiskāki, tomēr nezaudējot viegluma sajūtu, kas viņa tekstus padara radniecīgus franču 20. gadsimta modernistiem. Šie dzejoļi apbur kā mazas glezniņas, kurās prasmīgs mākslinieks uzmetis iespaidus no savas tuvākās apkārtnes, padarot realitāti savādi pievilcīgu,” tā krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš.
Savukārt autors raksta: “Kad tevi pārņem vēlme rakstīt dzejoļus, tu vienkārši pieraksti rindas, kuras veidojas tavā prātā. Tu tās izliec uz papīra un tās vienojas ar emocijām, kuras tevī tajā brīdī valda. Tādējādi dzejoļi ir tavu tā brīža emociju attēli. Dzejoļu lasītājs lasa šos dzejoļus un arī viņā veidojas emocijas. Vai šīs abas emocijas ir kaut aptuveni vienādas? Vai šis aplis ir noslēdzies? Tāds daudzviet ir manas dzejas mērķis.”
Grāmatas vāka noformējumam izmantots Andras Otto-Hvoinskas zīmējums.
Redaktors Kārlis Vērdiņš
Makets: Anta Pence
