Par savu daiļradi viņa saka: “Kad rakstu bērniem, tad esmu tā mazā meitene, kura nekad nekļūst liela. Tad man ir bērna acis. Kad pamazām tapinu lugu, tad visi ir klāt, esošie, neesošie personāži. Ar romānu tāpat. Ar dzeju ir savādāk — dzeja ir tāds kalns, ko nevar pastumt no sevis prom. Dzeja ar savu spēku izlauž ceļu, vienalga, kur es atrastos.”
“Adele atzīst, ka viņu vada vēlme iznīdēt vīriešu dzimumu kā sugu. Ko gan citu darīt ar tādiem, kas sagādā vienas vienīgas vilšanās: vecaistēvs palicis kara gaļasmašīnā, tēvs nav zināms, bērnība beigusies ar seksuālu vardarbību, izmisīgie centieni dzīvot tā, lai saglabātu ilūziju par ģimeni pašas meitai Rozei, cieš sakāvi. Adele krīt un ceļas, viļas un piedod, nīst un mīl, līdz atskārst, ka brīvība ir pats iedvesmojošākais, kas cilvēku mudina rīkoties, nevis ļauties,” grāmatu raksturo redaktore Gundega Blumberga.
Vāku noformējumā izmantota Sandras Vensko glezna “Adele”. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
