Skan aizliegtā dzeja. Pirmoreiz iznāk dzejnieces Ināras Kaijas Eglītes 60. un 70. gadu laikā rakstīto dzejoļu krājums “Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā”. Laikmeta nepieradinātās autores dzīve padomju iekārtā bija spiesta saskarties ar cenzūru un aizliegumiem.
“Es nebiju tai iekārtai tas ērtākais cilvēks un lolojamākais, tā man sanāca dzīvē,” stāsta dzejniece.
“Tā ir jauna cilvēka rakstīta dzeja tolaik, rakstīta 60.–70. gados, tur ir kādi 5 procenti no mūsu laikiem. Tajā sakārtojumā es no sākumā biju šausmīgi samulsusi, ka man jānodarbojas ar dzejoļu grāmatu, un tad es ātri vien izdomāju, ka varu izturēties pret katru dzejoli kā pret gleznu un tad automātiski iekļūstu formā, kas man ir saprotama. Tā kā principā ir dzejas izstāde numur divi, tikai izdota grāmatas veidā…” krājumu raksturo tā sastādītāja, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa.
Izstāde numur viens notika pērn – “Mākslai vajag telpu” rīkotajā ciklā, kas bija veltīts hepeningu un performanču meistaram Andrim Grīnbergam. Viņa leģendārajā filmā “Pašportrets” savulaik skanēja Ināras Kaijas Eglītes dzejolis.
Eglīte gan norāda, ka speciāli filmai dzejolis neesot rakstīts: “Tā ir mana dēla dzimšanas diena – diena, gads, mēnesis. 1972. gada septembris.”
Ieva Kalniņa uzskata – ir būtiski, ka dzejoļos atspoguļojas laikmeta gars. Filma esot uzņemta Zoodārzā, tāpēc cilvēku portreti tajā parādoties caur metāla būri. Viņa akcentē, ka būtu grūti iztēloties tam laikam precīzāku metaforu kā balsi no būra.
