Klajā nācis Jāņa Petera jaunais dzejoļu krājums «Rudenskura spogulī»

Noskaņu gammā bagāts un daudzpusīgs ir Jāņa Petera tikko klajā nākušais dzejoļu krājums „Rudenskura spogulī”.

Krājumu veido trīs daļas, kas ietver gan skaistu mīlas dzeju, gan pārdomas par vēsturi un šodienu, gan cilvēka dzīves ritējumu kopumā.

Īpaša pievienotā vērtība ir krājuma beigās lasāmie komentāri, kuros skaidroti tie dzejoļos iekļautie jēdzieni, kas dažādu iemeslu dēļ kādai lasītāju daļai varētu būt nesaprotami.

Pie Jāņa Petera Latvijas Radio kādā pavēlākā pēcpusdienā… Sēžam pie apaļa galda istabā, kur visapkārt ir skaisti mākslas darbi, dzejnieka kundze Baiba cienā ar ļoti garšīgu stipru kafiju, un ik pa laikam istabā iedipina ģimenes mīlulis – miniatūrais sunītis Emanuels, kā šķiet, lai mazliet pakontrolētu, vai viss ar visiem ir kārtībā.

Latvijas Radio Jānim Peteram vispirms jautā, no kurienes dzejoļu krājumam šis savdabīgais nosaukums. 

„Rudenskurs ir pilnīgi manis paša darināts vārds. Redziet, tas ir it kā ļoti vienkārši, jo ja ir ugunskurs, tad man likās, ka ir arī rudenskurs. Jo ja pavasarī uzplaukst pumpuri, uzplaukst puķes, tad rudenī uzplaukst lapas. Lapas birzīs, kļavās. Latvietim tā vistuvākā asociācija ir Sigulda, bet visā Latvijā tik skaisti kuras rudens! Es mazliet šaubījos, vai to sapratīs, bet es ieliku šo vārdu – rudenskurs”.

Apdzejojot kvēlojošās lapas un citas rudens noskaņas, dzejnieks velk paralēles arī ar rudeni savā dzīvē un palūkojas uz savu mūžu kā spogulī.

Jaunais dzejas krājums ir tematikas ziņā daudzpusīgs – apcerēts gan laika nepielūdzamais ritējums, gan zīmīgi mūsu tautas pagātnes notikumi un pārdomas par šodienu, gan skaistākais, kas mums šajā dzīvē dots – mīlestība. Ar to arī krājums aizsākas.

"Pirmā nodaļa saucas „Tik tuvu tavas acis ir”. Tas ir skaidrs, ka tajā ir par vīrieti un sievieti, galvenokārt par sievieti. Es uzskatu, ka skaistākais, ko Dievs ir radījis pasaulē, ir sieviete. Ne dabas skati, ne mūzika, bet tieši sieviete, jo sievietē jau arī ir mūzika, ir dabasskati. Un kas ir vissmalkākais pasaulē – tas ir pārdzīvojums. Es domāju, ka sievietes skaistumu jau novērtēt nekad nevar par augstu," stāsta dzejnieks. 

Otrajā nodaļā „Tas gredzens tev jānoiet pašam” dzejnieks dalījies savās pārdomās par paaudžu saiknēm, cilvēka dzīves vērību un piepildījumu, bet trešajā nodaļā „Atmiņas puteņo” piekāries jūtīgām vēstures tēmām, to vidū – strēlniekiem:

„Par pieviltajiem "Mūžības skarto" strēlniekiem, kuri pieredz savas dzimtenes krišanu 1940. gadā, tās ir tādas smagas lietas. Bet ne tikai par strēlniekiem. Te ir daudz par trimdu. Par jēdzienu „trimda”, es nesaucu tieši Sibīriju vai Kazahstānu, bet šis neapskaužamais liktenis… taču mākslā jau traģiskais ir arī cildens," stāsta dzejnieks. 

Pirms pieciem gadiem sarakstīto dzejoļu krājumu „Minhauzens un kamikadze” Jānis Peters pirmo reizi noslēdza ar komentāriem, paskaidrojot tos dzejoļos iekļautos jēdzienus, kas dažādu iemeslu dēļ kādai lasītāju daļai varētu būt nesaprotami.

To viņš turpinājis arī savā jaunākajā, tikko klajā nākušajā grāmatā „Rudenskura spogulī”, kur kodolīgi aprakstīts, kas, piemēram ir „undīne”, „valkīras” vai „princesītes baltās”, vai ko vēsturē nozīmējuši tādi vārdi kā Majakovskis, Kerenskis, Trockis, Kirhenšteins un citas personības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti