Lai gan aktierim un režisoram Ērikam Vilsonam attiecības ar rakstīšanu nav svešas – viņš ir vairāku lugu un dramatizējumu autors, turēt rokās pirmo uzrakstīto romānu, protams, ir īpašs dzīves notikums.
Jau mācoties teātra fakultātē, neinteresantākās lekcijas esot īsinātas ar rīmju sacerēšanu, vēlāk teātrī rakstīšanas niķis turpinājies, brīžos, kad juties nepiepildīts vai trūcis gandarījums, bet rakstniecības maģistra studijas Liepājas Universitātē gan pabeigtas krietni vēlāk –piecdesmit astoņu gadu vecumā.
Tieši maģistrantūrā sastaptā redaktore Gundega Blumberga mudinājusi pievērsties teātra dzīves tematikai, taču darbs nav nācis vienā elpas vilcienā, bet aizņēmis veselus trīs gadus.
“Sākotnēji likās pilnīgi nu bezcerīgi! Bet Ēriks ir apbrīnojami neatlaidīgs, un līdz šim skaistajam iznākumam viņš ir nonācis pats. Viņš raksta žirgti, es pat teiktu jestri, viņam ir ļoti bagāts vārdu krājums, un visvairāk man patīk temats, tāpēc, ka latviešu literatūrā par teātri, par teātra cilvēkiem, par tiem, kas taisa teātri, kas ir teātrī pirms atveras priekškars un kad tas aizveras, un arī par aktieriem un režisoriem kā cilvēkiem, nu neviens nav rakstījis!” atzīmē Gundega Blumberga.
Savukārt Ēriks Vilsons atklāj: “Es jau visu laiku uzrunāju savu redaktori – mīļā skolotāj! Un viņa tad mazliet lamājās, bet likās – nav dusmīga par to, jo es ļoti daudz esmu mācījies, ļoti daudz. Gan no viņas esmu mācījies, gan no sava vecākā dēla Roberta, gan no sievas, kas mani arī bikstīja – ej, raksti! Tā ka viņiem esmu pateicību parādā.”
Un saturam atbilstošs ir arī grāmatas “Me&Mo” nosaukuma skaidrojums.
“Tas ir tā: Momento mori, iļi momentaļno v more! Un tas ir – atceries nāvi, seno romiešu aicinājums neaizmirst par nāves neizbēgamību. Leonīda Gaidaja komēdijā to asprātīgi tulkoja: momentā jūrā!” skaidro Vilsons.
“Tā neapšaubāmi ir Liepāja un pilsētas teātris pagājušā gadsimta 90. gados un vēlāk. Kad neatkarība ir pavisam jauna un iekšējā brīvība palaikam saskrienas ar ārējo un var arī strandēt.
Pat zinātājiem nav vērts meklēt prototipus Ērika Vilsona zīmētajiem raksturiem – tie mainās. Tad atmet ar roku un vairs nemeklē personiskas līdzības.
Tas ir kolektīvais varonis ar mūsu pašu vaibstiem noteiktā dzīves nogrieznī,” par romānu raksta Edīte Tišheizere.
Tikmēr Ināra Slucka par darbu raksta: “Romānu izlasīju vienā elpas vilcienā. Tas aizrāva, ierāva, parāva... Radīja manī veselu emociju gūzmu.
Apbrīnu, ka tā var uzrakstīt – asprātīgi, jūtīgi, dažviet ciniski, tieši, redzoši, bravūrīgi, klusināti. Un neizpratni, brīžiem pat dusmas par to, kā tiek aprakstīts viss, kas saistās ar teātri.
Bet tajā nav nekā sadomāta, pagrābta no zila gaisa, viss tā arī ir… Pagāja laiks, un viss manī skalojās un pakāpeniski nomierinājās. Un pāri palika – romāns par zaudētajām ilūzijām. Par cilvēku, kuram bija jāatrod cits pamats, jāatrod citas vērtības, jāatrod attaisnojums."
Grāmatas māksliniece ir Katrīna Vasiļevska.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Par autoru
Aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons (1956) dzimis Magadanā, dzīvojis Rīgā, Ikšķilē un – visilgāk – Liepājā. Beidzis Konservatorijas aktiermākslas nodaļu un ieguvis maģistra grādu Liepājas Universitātes rakstniecības studijās. Strādājis par aktieri Drāmas un Liepājas teātrī, viesojies arī Dailes un Jaunajā Rīgas teātrī, bijis šuvējs, kurjers, pasākumu vadītājs, bet joprojām veido savas monoizrādes. Rakstījis lugas, dziesmu vārdus, dzejoļus, stāstus. Dramaturgu ģildes un Rakstnieku savienības biedrs.
