Jaunajā krājumā iekļauti no 2014. līdz 2018. gadā sarakstītie dzejoļi, kas, no vienas puses, ļauj atpazīt J. Vādonam svarīgo tēmu turpinājumu, bet, no otras, arī vairākas izmaiņas autora poētikā.
Pēc rūpīgas dzejoļu atlases kompaktā grāmatas struktūra veidota trīs daļās. Ievērojamu grāmatas daļu veido cikli, kuros ir 4 līdz pat 14 dzejoļi, kļūstot par būtisku grāmatas saistvielu ne tikai krājuma organizācijas ziņā, bet mērķtiecīgi veidojot un izvēršot saturu un nozīmes, ar kurām autors strādā.
Viena no nozīmīgākajām jaunajām tēmām ir attiecības ar bērnu. J. Vādons turpina t.s. stāstošās dzejas stilu. J. Vādona dzeja kļuvusi atvērtāka, tiešāka, taču joprojām viņu interesē noslēpums. Būtiska tēlainības daļu veidota saistībā ar glezniecību. Un nozīmīgs, daudzveidīgs krājumā ir klusums.
Tāpat joprojām būtisks J. Vādona dzejā ir sievietes tēls. Dzejā ieskanas arī privātāki motīvi; tiešu un netiešu sasauksmju ar laikmeta un mūsdienu cilvēka aprisēm nav daudz; drīzāk meklējumi ir vispārīgās telplaika teritorijās.
“Jāņa Vādona jaunajā dzejoļu krājumā domāšanai ir īpašs raksturs. Tā ir tik nosvērta, precīza un ietilpīga, ka jārunā par metodisku nodošanos kontemplāciai. Vienlaikus Jāņa dzeja, kā man šķiet, ietver arī apziņu par poētiskās valodas robežām, kas mūsdienu literatūrā kļūst par arvien retāku parādību. Un šī apziņa viņa darbu vērš godīgu attiecībā pret cildeno ainavā, sāpīgo atmiņā un neizsakāmo tēlā,” uzskata grāmatas redaktors Artis Ostups.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
