"Tajā brīdī, kad sāku rakstīt, es sievai mājās jokoju, ka droši vien visi zina par Veidenbaumu vairāk nekā es," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj grāmatas "Es nemiršu nekad" autors. "Jo katram ir savs Veidenbaums. No vienas puses varētu par to uztraukties – ko lai tagad dara? Bet es izmantoju paša Veidenbauma paņēmienu, proti, es centos par visu pārliecināties pats. Un tad es būvēju šo stāstu. Īsi par svarīgāko – tāda bija mana devīze.
Es negribēju, ka grāmata būtu gara, un man ļoti gribējās paņemt nost tā maigi, nevis noplēšot, nogāžot, tos visus uzaugumus un mūsu fantāzijas, kas ap Veidenbaumu ir izveidojušās, un censties pietuvināties viņam pašam."
Strādājot pie romāna, atklājumi Arno Jundzem nākuši viens pēc otra, un priekštats par Eduardu Veidenbaumu ļoti mainījies. Atšķirībā, piemēram, no Raiņa, Veidenbaums nav atstājis diži daudz tekstu, liecību. "Tas ir grūts uzdevums, tev ir jāmin un jācenšas notvert pareizo vilni un virzienu. Rakstos nav, bet aiz tiem rakstiem ir kāds zemūdens akmens, un tad ir jāmēģina atminēt, kas tas ir. Tādā ziņā tas ir kā trilleris, piedzīvojums vai dēka ar Veidenbaumu," pauž autors.
Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā "Kalāči" Jundze viesojies ne reizi vien, tomēr ar rakstīšanu tur nenodarbojās. "Man nav nepieciešams ķert kaut kādus starojumus no pagājušajiem gadsimtiem tajā vietā, kur viss ir norisinājies," viņš uzsver. Bez tam šodien "Kalāči" ir pavisam citādi nekā savulaik. Romānā varonis – Veidenbaums – skaidro, kā tad tur reiz izskatījās. "Norisinājās tur diezgan trakas lietas. Es rakstu par mirstošu Veidenbaumu. Es varu iedomāties, cik viņam bija grūti. Viss notika pandēmijas laikā – es par šito varētu žēloties ilgi, bet gribu teikt, ka man bija viegli uzrakstīt šo grāmatu salīdzinājumā ar to, cik grūti bija Eduardam.
Man ļoti gribējās, lai mūsu lasītājs par to domātu un saprastu, ka varbūt tas, par ko mēs raudam šodien, bieži vien ir tukša čīkstēšana.
Viņš mira no tuberkulozes. Viņš skaidri zināja, ka mirst. Es domāju, ka viņš zināja vismaz pāris gadus iepriekš, ka viņam tā ir, vai vismaz nojauta ar sirdi, kas viņa gadījumā bija ļoti spēcīgs uztveres instruments. Tad vēl brālis viņam pateica, ka vienu semestri viņš nemācīsies. Viņš vienkārši juka prātā, taisīja krogos skandālus. Cik to skandālu – to jau arī neviens nezina. [..] No turienes tā leģenda, ka viņš ir lielais dzērājs. Patiesībā visi viņa laikabiedri raksta, ka Veidenbaums neturēja alkoholu, viņš varēja izdzert pudelīti alus un jau bija gar zemi. [..]"
Romāna nosaukumā lasāmi vārdi, ko uz nāves gultas mātei teicis Veidenbaums. "Ja palasa grāmatu, tur ir vieta, kā viņš reāli ir pateicis. Viņš to saka mammai. Viņš mēģina mammu nomierināt. Mamma redz, ka jau mācītājs ir jāaicina, jo gals ir tuvu. Viņš mammai saka: "Neuztraucies, mammu, es nemiršu nekad." Pats saprot, ka melo, bet mammu mierina. Tāda emocionāla epizode," skaidro Arno Jundze.
Uz grāmatas vāka ir fotogrāfija un tajā redzams Eduards Veidenbaums, kādu pirmajā brīdī mēs varētu arī neatpazīt. "Šī fotogrāfija visiem ir lielais jautājums. Nav tā, ka tā pirmo reizi parādās. Bet mūsu dienās legāli un oficiāli, tādā tirāžā laikam pirmo reizi," teic Jundze. Fotogrāfija tika jaunatklāta 90. gados Rūjienā.
"Tāda liela kopbilde, apmēram 40 cilvēki un vidū sēž Veidenbaums ar vijoli. [..] Te ir vēl viena bilde, tas ir kaut kas jauns. Cik jau gadu pēc viņa aiziešanas, un tomēr kaut kāda jauna dvesma, lieta.
Tāpēc es ļoti priecīgs biju, ka varēju šo bildi uzlikt uz vāka. Līvija Volkova mani ļoti iedrošināja un priecājās, ka beidzot šī mazā, izkadrētā fotogrāfija (tāpēc tā arī ir tāda melna un it kā nekāda) [tiek izmantota]. Grāmatas mākslinieks, protams, teica, ka tādu nevar likt, jo tas esot drusku par pelēku, bet…"
Uz jautājumu, vai varam būt pārliecināti, ka fotogrāfijā nudien ir Veidenbaums, Jundze atbild, ka apmēram tikpat droši, kā saistībā ar pirmo bildi, kura mums tapa zināma jau senāk. Kā vienā, tā otrā gadījumā bildes parakstā minēts Veidenbauma vārds.
