Reportiera ceļā
Ceļš kara reportiera Ata Klimoviča karjerā nesākās ar karstajiem punktiem, bet ar komandējumiem, strādājot laikrakstā "Diena", ārzemju ziņu redakcijā. "1991. gada vasarā, pēc triju mēnešu pārbaudes laika izturēšanas, mēs apkopojām ziņas, proti, tolaik ziņas laikrakstā "Diena" sadalījās divās daļās, bija Rietumu un Austrumu. Austrumu bija par bijušo Padomju Savienību, kurā mēs vēl tobrīd atradāmies," laikraksta darbību atceras žurnālists.
Pirmais brauciens bijis teju nejaušs: "Mani sen bija vilinājusi tāda valsts kā Gruzija, gruzīnu mākslas filmas. Tā kā tur bija vēlēšanas, kur ievēlēja viņu pirmo prezidentu Zviadu Gamsahurdiju, aizgāju pie ["Dienas"] galvenā redaktora, tolaik Viktora Daugmaļa, un teicu, ka strādāju Austrumu ziņās un tas būtu ļoti sakarīgi, ja es aizbrauktu tur. Viņš teica: kāpēc ne, brauc!" Pirmajos gados bijis liels mulsumus, atzīst žurnālists – kad nebija interneta, iepriekš savākt aktuālu, politisku informāciju bija ļoti grūti. "Ierodies Gruzijā, tur ir 40 partijas un politiski bloki, svešiem vārdiem, kurus tu lāgiem nezini [..] Tas, ko zināju Gruzijā, bija viņu prezidents Eduards Ševardnadze, šādu cilvēku, protams, zināju", atminas Klimovičs. Pirmais brauciens devis motivāciju, izpratni par to, cik tas ir nozīmīgi un, protams, arī interesanti. "Pienāca brīdis un tas ieguva stabilus pamatus un kļuva par pamatnodarbi un regulāriem braucieniem, vēlāk bija, tie konflikti [..] visu laiku jau karos neesmu bijis. Braucu sākumā, tur bija tikko kāds neliels etnisks konflikts bijis, bija ļoti daudz bēgļu, es braucu pie viņiem, tas īsti nebija karš", stāsta Klimovičs.
Atis Klimovičs pabijis kara zonās: ingušu-osetīnu konflikts Ositijā, Gruzijā, pēc tam Abhāzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Karabahā, Čečenijā. Deviņdesmito gadu vidū vairs nebija šaubu, ka kara reportiera darbs ir jādara, ka tam ir jēga. "Tiesa, šo dziļāko jēgu, un kāpēc tas vispār jādara, mūsu medijos, Latvijā īsti nesapratām līdz pat šā gada februārim, kad sākās lielais karš. Tad beidzot vadošie Latvijas mediji saprata, ka tas ļoti attiecas uz mums, mums ir jādod pašiem savas ziņas, pašiem jāspēj noorientēties, saprast," saka reportieris.
Vispirms skriet, tad rakstīt
Žurnālista uzdevums ir visu pierakstīt, būt acīm un ausīm, taču kā ar to tikt galā ekstremālās situācijās? Atis Klimovičs, atceras gadījumu Čečenijā, kad piebraukuši pie upes, ko varēja šķērsot, viņi pamanījuši gaisā Krievijas armijas lidmašīnu: "Mēs nevarējām zināt, vai šai Krievijas armijas lidmašīnai ir ļauni nolūki vai nav, bet mēs, trīs reportieri, izlēcām ārā un strauji skrējām uz krastu kaut kur pie akmeņiem lielākiem, nabaga šoferītis, tas brauca ar to "Žigulīti" pāri. Nekas nenotika. Protams, ka tādos brīžos neko neraksti." Čečenijā arī bijis jāskrien pāri ielām, kuras var apšaudīt snaiperis vai jālec augšā no gultas un jāskrien uz pagrabu. Pirmais Čečenijas karš žurnālistiem bijis "ideālākais darba lauks" teic Klimovičs. 1994. gada decembrī sākās karš un 1996. gadā beidzās. Kā stāsta Klimovičs, Krieviju tajā laikā varēja uzskatīt par pietiekami demokrātisku valsti, ar to saprotot brīvus medijus, daudzpartiju sistēmu un atvērtību apkārtējai pasaulei – tas devis iespēju arī žurnālistiem strādāt brīvi. "Mēs piebraucam pie kāda ciemata, kuru aplenkuši ir Krievijas armijas posteņi, aprunājamies tur ar karavīriem, kā viņi skatās, kā viņiem klājas, ar ko viņi karo, kas vispār notiek. Pēc tam mēs sakām: mēs tagad iebrauksim ciematā iekšā. "Jā, brauciet." Tur mēs satiekamies ar čečenu kaujiniekiem, kuri savukārt aizsargājās, mēs aprunājamies ar viņiem. Tad braucam atpakaļ, nokļūstam, kur nu mēs katrs dzīvojam [..] un tad mēs gatavojam reportāžas", stāsta Klimovičs. Ņemot vērā, ka žurnālisti saskaras gan ar vienu, gan otru pusi, reportāžas tapušas maksimāli objektīvi, atstājot izvērtēšanu lasītāju ziņā. Līdz ar 1999. gadu, situācija Krievijā mainījās, pie varas nāca Vladimirs Putins:. "Šis čekists ļoti labi apzinājās, ka viņam nav pa ceļam ar brīviem medijiem, tos viņš pamazām iznīcināja," saka Klimovičs. Krievijā neļāva iebraukt daudzu valstu žurnālistiem, kuri brauca uz Čečeniju, "kuri rakstīja, rādīja, ko viņi redzēja, kas bija patiesība. Es iekļuvu viņu skaitā, zināmā mērā – paldies par darba novērtējumu". Tas, protams, nav nekas unikāls pasaules vēsturē, autoritārās valstīs nav vietas brīvai presei, uzsver žurnālists: "Arī šobrīd, domāju, tādā valstī kā Baltkrievija. Reiz 2000. gadā baltkrievu robežsardzes virsnieks, uzzinājis, ka esmu žurnālists un rakstu to, ko es redzu Baltkrievijā, man teica šādus vārdus: un vispār, tādus kā tevi, vajadzētu nošaut."
Lielie jautājumi
Ata Klimoviča pirmais brauciens uz Ukrainu bijis 1994. gadā, laikraksta "Diena" uzdevumā. Kopš 1997. gada, savas iniciatīvas vadīts, Klimovičs Ukrainā pabijis katru gadu, šogad jau septiņas reizes. "Jau ir vairāki gadi pagājuši kopš, es noķēru sevi, ka saprotu, ko ukraiņi runā, tā nav varbūt pati sarežģītāka valoda tiem, kas pārvalda krievu valodu, bet tomēr [..] esmu ļoti gandarīts, ka tas tā ir bijis, ka man ir bijusi iespēja braukt, apceļot ar auto, tai skaitā Krimu, Donbasu, Karpatus, Ziemeļus un vidieni, Poltavu un tā tālāk, tas, manuprāt, ir ļoti daudz devis" saka žurnālists.
24. februāri mēdz pieminēt kā datumu, kad sākās karš, tomēr, kā uzsver ukraiņi, – karš nesākās, tas turpinājās. "Ja mēs paskatāmies tā krietni plašāk, [..] karš vispār turpinās 300 gadus. Šī cīņa, neteiksim aktīvajās formās, bet cīņa ar okupācijas režīmu, pretošanās," saka Klimovičs. Viņš arī norāda, ka jau pagājušā gadsimta laikā tikusi iznīcināta ukraiņu rakstniecības, mākslas un mūzikas būtiska daļa, un tas liecina, ka tā ir cīņa. Raugoties šaurāk, viņaprāt, kara sākums meklējams, Maidanā 2014. gadā: "Kad cīņas revolūcija, faktiski, kulminēja un uzvarēja, kad tika lietoti [ieroči], manuprāt, vairāk kā simts cilvēki tika nogalināti toreiz. Domāju, ka tas bija Maskavas pamudinājums Janukovičam šādi rīkoties. Tad sekoja notikumi Krimā, tas bija nākošais solis, un pēc tam jau bija Donbasa [..], tad [..] Ilovaiska ar tā saucamo "zaļo koridoru", kas vēlreiz atgādināja, kam var uzticēties un kam nevar uzticēties, kādai armijai, kādiem spēkiem. Aktīvākas kaujas laikam bija no 2015. līdz 2016. gadam, pēc tam bija relatīvs miers. Šķiet, 2021. gadā nepilni simts ukraiņu karavīri nogalināti gada laikā. Tas bija šis te mierīgais laiks. Bet karš turpinājās kopš 2014. gada."
Žurnālists atzīst, ka notikumus ir grūti prognozēt, lai gan "tagad varam teikt, ka šādu spēku pievilkšanu, izvietošanu, koncentrēšanu, kādu mēs redzējām pirms 24. februāra, tad vajadzētu atcerēties līdzīgu spēku pievilkšanu, novietošanu pie Gruzijas robežas 2008. gadā. 1994. gadā pie Čečenijas robežas... Mēs redzam tas nenotiek tāpat vien." Bet kā tas beigsies? Klimovičs spriež: "[..] no amerikāņiem nāca vēstījums, ka tas var beigties tikai ar Krievijas sakāvi. [..] Daži skaidro, ka tad Krievijai būtu jāsabrūk. Man ir tiešam grūti aptvert kā varētu šīs nopietnās lietas normāli beigties, ja Krievija paliek tāda kāda tā ir."
Novembra beigās žurnālists plāno atkal doties uz Ukrainu: "Nebraucu uz Ukrainu gluži vienkārši ka žurnālists [..] mēs vedam jau vairākus gadus arī palīdzību. [..] Šobrīd ir savāktas jau diezgan daudz lietas, kas ir noderīgas ziemā, tie ir guļammaisi, tie ir prīmusi ar gāzes baloniem, ar kuru palīdzību cilvēki var pagatavot ēst, uzvārīt siltu tēju, ir apsolīti pāris ģeneratori [..]. Manuprāt, tas ir jādara, kamēr Ukraina uzvarēs."
