Kāpēc holokaustu neuzskatām par kultūras traumu? Saruna ar filoloģi Zandu Gūtmani

Laba daiļliteratūra par vēstures tēmām uzrunā plašu lasītāju loku un ietekmē priekšstatu veidošanos. Vēl jo vairāk – literatūra un māksla var veidot izpratni par atsevišķiem vēstures notikumiem, pat par vissmagākajām 20. gadsimta traumām – holokaustu un Staļina teroru, uzskata filoloģijas doktore Zanda Gūtmane.

Šie procesi – vēstures notikumu atspoguļojums mākslā un sabiedrības uztveres veidošanās – ir savstarpēji saistīti, teic Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne profesore Gūtmane. Viņa ir grāmatas “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā” autore. Tās iznākšana kļuva par iemeslu Rus.lsm.lv intervijai.    

Viss sākās pirms 15 gadiem ar lietuviešu, igauņu un latviešu literatūras pētījumiem Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā. Tika plānots turpinājums par Baltijas prozu, taču projekts beidzās, bet Zandas Gūtmanes grāmata līdz iznākšanai nenonāca.

Zanda Gūtmane: Es pamazām turpināju strādāt. Sāku domāt, kas gan mani interesē visvairāk. Nonācu pie secinājuma, ka tā ir literatūra, kas tika uzrakstīta un izdota pēc pagājušā gadsimta 40. gadiem. Un, protams, pats 1940. gads, ar to saistītie notikumi un turpmākā Baltijas valstu vēsture. Gribēju iekļaut pētījumā arī XXI gadsimtu. Tā pamazām izveidojās grāmatas fokuss – divu totalitāro režīmu ietekme uz Baltijas valstu literatūru. Pētījumā apskatīti ļoti daudzu autoru darbi. Tie ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas literāti – krievu un ebreju, un, protams, latviešu, lietuviešu un igauņu rakstnieki. Es centos pārkāpt nacionālajām un literatūrvēsturiskajām barjerām un paskatīties uz Baltijas teritorijas literatūru kopumā. Noņemt valodu un hronoloģiskos rāmjus, cik tas iespējams tajā rakursā, kurš mani interesēja.

Mana grāmata nav literatūras vēsture. Tas ir pētījums par to, kā vēstures momenti, vēsturiskie pārdzīvojumi atspoguļojas literatūrā. Tradicionālā literatūrvēsturiskā pieeja ne vienmēr ir rezultatīva, jo, piemēram, holokausta literārajā atspoguļojumā Padomju Savienībā un pēcpadomju Baltijas valstīs ir pārrāvumi. Tas pats attiecas arī uz deportāciju pieredzes atspoguļojumu padomju laikā.

Liba Mellere: Pie kādiem secinājumiem nonācāt savā pētījumā? Kā reāli vēsturiskie notikumi atspoguļojas literatūrā?

Pirmkārt, tieši

valdošā ideoloģija ietekmē to, ko var atspoguļot literatūrā. Un kādā veidā to ir pieļaujams izdarīt.

Tāpēc vēlāk – kādus vēsturiskos aspektus, notikumus mēs atceramies, bet kaut ko citu aizmirstam. Pēc tam situācija mainās, kopā ar to arī domāšana, mēs atceramies kaut ko no tā, ko esam aizmirsuši, un aizmirstam kaut ko tādu, ko labi zinājām agrāk. Tas ir tāds viļņveidīgs atmiņas veidošanās process. Un tieši to ļoti labi parāda literatūra.

Rietumos jau ir izaugusi paaudze, kas domā, ka holokausts – tas ir “Šindlera saraksts”. Un tas ir tikai viens piemērs. Tas ir, rakstnieks/režisors izlaiž vēstures notikumus caur sevi, šo uztveri pieņem plaša publika, tās vēstures izpratne mainās, nonākot izlasītā vai redzētā ietekmē. Vai ir normāli, ka XX gadsimta vēstures izpratne un traumas tiek uztvertas caur mākslas prizmu? 

Tas ir neizbēgams process, jo paaudzes nomaina cita citu, bet vēstures notikumi mitoloģizējas. Taču ir viens ļoti svarīgs moments – kultūras traumas, par kurām es rakstu.

Ja kāds notikums nav reprezentēts kultūrā un literatūrā, tas it kā zūd. Ziņas par to paliek vēstures pētījumos, noteikti, taču sabiedrības apziņā tas pazūd.

Bet, ja ir reprezentēts, tad – protams! – notiek mitoloģizācija. Neapšaubāmi! Ideoloģijas vai kaut kā cita ietekmē. Un tas ir absolūti neizbēgami.

Ja mēs runājam par vēsturisko atmiņu, tad ļoti svarīgs ir tieši paaudžu aspekts. Pirmajai paaudzei, kas pārdzīvojusi kādu traumatisku notikumu, tā pārradīšana tekstā atklājas kā ārkārtīgi spēcīga subjektīva eksistenciālā trauma. Nākamā paaudze ieliek šajā traumā vispārinājumu, trešā paaudze – vēl lielāku vispārinājumu.

Svarīgi saprast, kāpēc šajā laikā, pēc vairākām paaudzēm, mums ir vajadzīgas atmiņas par traumatiskajiem notikumiem, kāpēc par tiem jālasa un tie jāizzina?

Kāpēc mums šodien ir svarīgi zināt un domāt par to, kas notika Šķēdē, Rumbulā? Ja mēs iedziļināsimies, tad ieraudzīsim: mums tas vajadzīgs, lai saprastu, kāpēc šīs šausmas notika.

Un tas jau ir šodienas jautājums, jo pagātni mainīt mēs nevaram.

Un kāda ietekme uz visu to ir literatūrai?

Literatūra var vērst uzmanību uz to, kas ir noticis. Un arī uz to, ko mēs esam aizmirsuši.

Bet tā arī ietekmē mūsu uztveri.

Jā. Neapšaubāmi.

Varbūt literatūra to arī maina?

No vienas puses, literatūra maina mūsu uztveri, jo literatūra ir orientēta uz cilvēku un viņa jūtām – lasot literāru tekstu, iespējama identificēšanās. Un tas nekas, ka tā dēvētā objektīvā realitāte prozā var arī nebūt faktoloģiski pilnīgi precīza.

Identificēšanās ar varoņiem palīdz lasītājiem saprast kādas parādības, kuras viņš pat negribētu redzēt un pieņemt.

Tādējādi attīstās tolerance pret citu, emocionālā inteliģence.

No otras puses, mēs nevaram runāt par teksta kardinālu iedarbību uz cilvēku prātiem tikmēr, kamēr mēs spējam domāt kritiski un zinām vēstures faktus. Lai iedarbotos kardināli, nepieciešama ļoti ilgstoša totalitāras ideoloģijas ietekme, pilnīgs vēsturiskās atmiņas zudums. Tas nenotika pat XX gadsimta totalitāro režīmu laikā. Nedomāju, ka tas var notikt XXI gadsimtā. Demokrātijas pasaulē līdzās dzīvo dažādi teksti un atklāj kā subjektīvo, tā universālo. Tekstu dažādība ietver arī kaut ko stabilu un pastāvīgu, notikuma kodolu.

Kā uztver un attēlo vienu un to pašu notikumu – 1941. gada 14. jūnija deportāciju, holokaustu – dažādu tautību autori?

Grāmatā es vairāk koncentrējos uz lietuviešu, latviešu un ebreju autoriem, kuri rakstīja par holokaustu, un uz latviešu, lietuviešu un krievu tautību autoriem, kuri rakstīja par deportācijām. Protams, vistraumējošāko momentu visu tautību pārstāvji attēlo vienādi – pēc tevis atbrauca, tevi aizveda no mājām un izsūtīja. Un sajūtas ir vienādas. Vēlāk, retrospektīvā skatījumā, parādās atšķirības, traumas sekas var būt attēlotas citādi.

Deportācija latviešiem un lietuviešiem visos laikos attēlota kā dziļa trauma, taču ebrejiem deportācija faktiski varēja glabāt dzīvību, un šis apstāklis noved pie interpretācijas atšķirībām. Jo holokausts notika pēc tam, un šīs traģēdijas mērogi kļuva acīmredzami vēlāk.

Par ebreju glābšanu holokausta laikā noteikti rakstīja un raksta ne tikai ebreju autori. Kā šajā ziņā atšķiras uztvere? Piedodiet par ekskursu personīgajā vēsturē… Manu vectēvu un vēl desmit ebrejus izglāba Roberts un Johanna Sedoli. Vecmāmiņa pastāstīja, ka pēc kara izglābtie ebreji un viņu radinieki ļoti lūguši, lai Johannai piešķirtu kaut kādu palīdzību. Bet padomju vara atkratījusies – ko tad viņa glābusi? Komunistus, padomju karavīrus? Ak ebrejus…

Jā, tas ir būtisks moments. Uzreiz pateikšu, ka manā pētījumu lokā bija tikai atsevišķas līnijas par ebreju glābšanu. Taču viens secinājums ir acīmredzams. Padomju laika literatūrā centās atbrīvoties no tautības, tāpēc stāsti par holokaustu, ebrejiem, viņu glābšanu faktiski nebija iespējami. Viena no liecībām – padomju laika obelisks Šķēdē, kura uzrakstā minēti “Liepājas pilsētas iedzīvotāji” un “padomju patrioti”. 

Bet kā latviešu autori vērtē savus tautiešus, kuri glāba ebrejus?

Tādas daiļliteratūras ir ļoti maz. Padomju laikā parādījās tikai nedaudzi teksti, kuros bija minēts kaut kas tamlīdzīgs. To noteica cenzūra. Bet

kopš Atmodas laika un kopš neatkarības atgūšanas latvieši un lietuvieši literatūrā vairāk koncentrējas uz savām ciešanām. Un kaut kā aizmirst par citu ciešanām.

Tikai XXI gadsimta otrajā desmitgadē šī tēma atkal sāk izraisīt Baltijas tautu interesi. Šie ir tieši tie atmiņu viļņi, kurus arī cenšos parādīt pētījumā.

Vai ir literārie darbi par bēgšanu uz Gotlandi 1944. gadā? Jo toreiz no uzbrūkošās padomju varas bēga visi, kas vien spēja, ne tikai latvieši… 

Protams, par bēgšanu pāri Baltijas jūrai grāmatu ir daudz, latviešu, lietuviešu, igauņu trimdas autoru literatūra pārstāvēta ļoti plaši. Taču, piemēram, bēgšana no Austrumprūsijas, tagadējā Kaļiņingradas apgabala, ir tēma, kura mūsu literatūrā ir maz atspoguļota. Bet arī tas ir ass jautājums, un tur bija upuri… Vēsturē šī tēma ir izpētīta, bet plašākā sabiedrībā gandrīz nav zināma. Un tas ir saistīts ar to, ka par to tikpat kā nav literāro darbu, tāpēc cilvēku apziņā arī radies tukšums.

Tikai pavisam nesen, 2016. gadā, iznāca lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis grāmata “Salt of the Sea” (“Jūras sāļums”) par to, kā gāja bojā laineris “Wilhelm Gustloff”, uz kura atradās bēgļi no Austrumprūsijas. Tajā pašā gadā grāmata tika iztulkota lietuviešu valodā, nedaudz vēlāk – latviski. Šis romāns liek lasītājam aizdomāties par to, kas noticis ar pašreizējo Kaļiņingradas apgabalu. Kāda ir šīs teritorijas identitāte tagad un kas būtu bijis, ja vēsturiskie apstākļi būtu bijuši citi.

Literatūra liek mums domāt par varbūtībām.

Ja literatūra tam nepievērš uzmanību, mēs arī varam izlaist no redzesloka svarīgas tēmas. Tieši tāpat kā

holokausts un ebreju glābšana ir nepietiekami atspoguļoti latviešu un lietuviešu literatūrā, un tāpēc šī tēma nav dziļi iesakņojusies sabiedrības apziņā, latviešu un lietuviešu izpratnē tā netiek uzskatīta par kultūras traumu.

Tā kā padomju laikā šo tautību nedrīkstēja īpaši pieminēt, latviešu, lietuviešu un igauņu autori tikpat kā par to arī nerakstīja. Ebreju šeit bija palicis ļoti maz, un vairākums no viņiem represiju rezultātā klusēja – tāpēc viņi paši arī nerakstīja par notikušo. Lūk, tāpēc holokaustu Baltijas valstīs mēs vairāk varam iepazīt no publikācijām Rietumos.

Varbūt tagad, XXI gadsimtā, ir sācies tas laiks, kad mēs vairāk gribam dzirdēt par Žani Lipki, Robertu un Johannu Sedoliem… Man šķiet, ka sabiedrība tagad demonstrē šo gatavību. Gan tekstos, gan filmās. “Tēvs Nakts” par Žani Lipki tam ir apliecinājums.

Kā virzās jūsu minētie viļņi, kā mainās vēstures notikumu atspoguļojums literatūrā?

Šos viļņus labi ilustrē holokausta un deportāciju tēma. Pašā sākumā, tūlīt pēc holokausta, ir daži literārie darbi padomju Lietuvā, tiek arī publicētas īsas atmiņas jidišā. Pēc tam, 1948. gadā, tiek izveidota Izraēlas valsts, pieaug ebreju pašapziņa. Līdz ar to parādās atsevišķi teksti, taču tad sākas “cīņa pret kosmopolītismu” un viss atkal iegrimst klusumā.

Pēc tam iestājas Hruščova atkusnis, no jauna var sākt runāt par šo tēmu. Lietuvā parādās literārie darbi, kas vēsta par zaudēto ebreju pasauli. No 70. gadu sākuma, kad sākas ebreju emigrācija uz Izraēlu, tēma atkal ir slēgta.  

Tikai sākoties Atmodai Baltijas valstīs, holokausta atmiņas atkal uzvilnī akadēmiskie pētījumi, par šo tēmu runā. Taču latvieši, lietuvieši un igauņi cenšas distancēties no holokausta jautājuma. Savukārt līdz ar Atmodu sākas cits vilnis – deportāciju atmiņas, kuras agrāk literatūrā tikpat kā nevarēja izpausties.

Jāteic, ka pētījumā veltīju ļoti lielu uzmanību Solžeņicina darbiem 60. gados, kad Hruščovam bija svarīgi, lai šie darbi tiktu publicēti. Jā, tie bija politiskie triki, bet arī – laika zīme, brīvības un vēsturiskās atmiņas atgriešanās zīme.

Tādējādi šie atmiņas viļņi par traumatiskajiem notikumiem seko viens otram. XXI gadsimta literatūra rāda, ka tagad mēs beidzot esam gatavi sadzirdēt abus traģiskos stāstus.

Rezumēsim. Ja kāds vēsturē svarīgs notikums nav atspoguļots literatūrā, sabiedrība par to zina mazāk.

Domāju, ka tā arī ir. Literatūrai ir neapstrīdama loma atmiņas veidošanas procesā. Tieši to gribēju parādīt.

Un tajā pašā laikā laba literatūra ietekmē vēstures uztveri.

Jā. Runa ir ne tikai par literatūru, vienkārši savā pētījumā es tieši uz to koncentrējos. Domāju, ka ietekmē kultūra kopumā – literatūra, teātris, kinomāksla.

Mūsdienās plašas sabiedrības izpratni par XX gadsimta traumējošajiem notikumiem veido māksla, literatūra un kino. Un tas ir normāli.

Par “tīri vēsturiskiem” pētījumiem interesējas ne pārāk daudz cilvēku, bez literatūras vai kino iesaistes to interpretācijā, plašas sabiedrības uzmanību neizdosies pievērst. Māksla aiznes šos notikumus līdz cilvēka uztverei – caur emocijām, jūtām, pārdzīvojumiem. Mūsu vēstures notikumu emocionālā uztvere ir tas, ko mums spēj dot māksla.

P.S. Pagaidām grāmata “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā” izdota latviešu valodā. Zanda Gūtmane sapņo par to, lai kaut vai trešdaļa pētījuma – tā daļa, kurā stāstīts par deportācijām un holokaustu literatūrā, varētu tikt tulkota arī kādā citā valodā – krieviski, lietuviski vai angliski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti