"Varžu ciems atrodas mazā dīķītī. Uz lielām ūdensrožu lapām iekārtotajās mājiņās dzīvo daudzas brašas vardes. Tās apciemo lielā, pūkainā draudzene Mincīte. Kaķenītei visu laiku nāk miegs, bet, kad viņa ir nomodā, ar prāmi dodas uz Gliemja kundzes veikalu nopirkt zivis. Vismazākā vardīte Mīkstulītis priecīgi lēkā augšā, lejā. "Kvāā," viņš iesaucas. "Dodieties kopā ar mani piedzīvojumos!""
"Varžu ciems" ir Valgā dzīvojošās igauņu autores Kersti Kondas pirmā bērnu grāmata. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sarunu ar autori sākam ar līdzības izmantošanu: vardes kā ļoti īpatnējas dzīvas būtnes man atsauca atmiņā stāstu par Neglīto pīlēnu – kaut ko tādu, kas sākotnēji ir savāds un varbūt pat neiederīgs, bet, laikam ejot un iepazīstoties vairāk, arī sākotnēji dīvaina āriene aiz sevis var atklāt skaistumu.
Manas pārdomas turpina Kersti Konda: "Viss skaistums ir atkarīgs no acīm, ar kurām mēs uz to skatāmies. Mums pie mājas ir varžu pilns dīķis, viņas vakaros dzied, un tās ir skaistas dziesmas. Pirmā mīlestība pret vardēm sākās, kad dēlam Ranno bija četri gadi un viņš dāvanā saņēma savu pirmo vardi, proti, mīksto rotaļlietu. Tas bija varžu papus. Tā nebija skaista varde tādā klasiskā izpratnē, gluži pretēji – papum ir garas, tievas un visai komiskas kājas. Man likās, ka Ranno ar viņu paspēlēsies un viņam ātri vien šī mantiņa apniks, taču tā vis nenotika. Laika gaitā varžu papum pievienojās vēl citas vardes, un kolekcija auga augumā. Ideja par to, ka ir jāraksta grāmata, man ienāca prātā pēc tam, kad šim raibajam pulkam pievienojās mazā vardīte vārdā Mīkstulītis. Varoņu pulkam pievienojās arī kaķene vārdā Mincīte, kuru vairāk par vardēm dīķī interesēja zivis, taču tās viņa tik viegli nevarēja noķert, jo viņai nepatīk ūdens."
Rakstniecei jautāju, vai bija kāda grāmata, kura iedvesmoja "Varžu ciema" tapšanu? Konda atbild:
"Nevarētu teikt, ka mani būtu iedvesmojis kāds konkrēts autors, drīzāk man vienkārši gribējās uzrakstīt pašai savu grāmatu, un tā nu sakritības labad ir sanākusi par vardēm.
Grāmatā esmu izmantojusi daudzas teikumu konstrukcijas un izteicienus, kurus mēdzis lietot dēls Ranno. Ik pa brīdim piesēdos ar blociņu pie virtuves galda, lai pierakstītu kādu īpaši spilgtu izteicienu. Tādējādi grāmatas stāstu saturs pildījās, varētu teikt, pavisam dabiskā un sadzīviskā ceļā. Man ir padomā vēl divas daļas stāstam par "Varžu ciemu", jo šie kustoņi nu ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ģimenes sastāvdaļu."
Viena no Varžu ciema iedzīvotājām ir vardīte Kvāka Kvāka, kura raksta dzejoļus un pret savu veikumu allaž ir ļoti paškritiska. Vai viņa varētu būt Kondas prototips? Rakstniece atteic: "Man grūti pateikt, vai ar šo tēlu esmu domājusi konkrēti pati sevi, taču ir cilvēki, kuri ir kalpojuši par prototipiem citiem grāmatas varoņiem. Ar saviem raksturiem un izturēšanos viņi ir kļuvuši par "Varžu ciemata" iemītniekiem. Runājot par Kvāku Kvāku – viņa pēc sava rakstura ir tāda diezgan bohēmiska, un tāpēc laikam arī viņai piestāv rakstīt dzeju un aizrauties garās pārdomās par to."
"Uzdrošinos vērtēt, ka man šis stāsts veidojās ļoti plūstoši un dabiski.
Darbs pie grāmatas man bija iespēja pašai atgriezties bērnībā, jo reizēm, lai saprastu notikumu gaitu, es ar šīm varžu lellēm spēlējos pati, meklēju viņu savstarpējās attiecības, to, kā katrs raksturs sadzīvo blakus otram,"
stāsta autore. "Jā, kaut kādas pamācības, ja tā var teikt, arī ir iekļautas tekstā, bet tās man noteikti nebija galvenais. Pirmajā vietā tomēr bija spēles elements, stāsts un arī valoda kā spēle. [..] Es ļoti centos, lai manā grāmatā kaut kāda veida norādījumi vai mudinājumi par tādu vai citādu izturēšanos, par to, kas ir labs darbs un kurš – ne pārāk labs, iekļautos dabiski. Lai būtu jautri, bet kaut kādā nekonkrētā, iekļaujošā formā ir pateikts arī kaut kas būtisks."
