Eposs "Kalevdēls" ("Kalevipoeg") ir mūsdienās visvairāk tulkotais igauņu valodā sarakstītais daiļdarbs, igauņu kultūras vizītkarte pasaulē. Gandrīz 90 gadus pēc tā pirmā izdevuma latviešu valodā apgāds "Neputns" laidis klajā jaunu eposa atdzejojumu.
""Kalevdēls" ir kanoniskais, klasiskais teksts, kurš pierāda, ka šis teksts dzīvo tālāk. Tā nav tikai grāmatā,” bilst Guntars Godiņš Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo".
“Kalevdēls” ir vēl arvien dzīvs eposs, kurš vairāk nekā jebkurš cits literārs darbs ietekmējis igauņu nacionālo kultūru, literatūru, pašapziņu un pat vēsturiskos procesus. Tas izaudzis no igauņu tautas mantojuma, kura saknes ietiecas gan Eiropas, gan arī seno somugru tautu folklorā.
Eposa autors Frīdrihs Reinholds Kreicvalds tekstā ir daudz izmantojis tautasdziesmas, izmantojis arī pasakas un teikas.
"Salīdzinot ar "Kalevalu”, somu eposu, Kreicvalds neizmantoja tik daudz autentisko tautasdziesmu. Bet ir daudz,” analizē Godiņš.
"Izdomāju, ka tajās vietās, kur redzu, ka ir autentiskā tautasdziesma, es arī šo tautasdziesmu, ko atdzejoju, pievienoju komentāros. Darbs parāda arī igauņu tautasdziesmas uzbūvi un struktūru.”
Godiņš vērtē, ka "Kalevdēls” ne tikai rada izpratni par igauni, bet arī ļauj skatīties, kāda bijusi 19. gadsimtā poētika un valoda. Turklāt kaimiņtautu kanonisko tekstu tulkojumi ļauj izprast, "no kā izaug citi teksti”.
Eposu Kreicvalds izdeva par saviem līdzekļiem 1862. gadā nelielā Somijas pilsētiņā Kuopio.
"Laiks prasīja šādu žanru, eposu, kurā bija atmodas laiks. Pirmie bija somi, kas to saprata, igauņi skatījās uz somiem: "Ārprāts! Viņiem ir jau eposs",” atklāj Godiņš. „(..) Eposa nepieciešamība bija šī laika nepieciešamība, lai izpaustos un parādītu, ka tauta sāk celties, viņai ir sava valoda un poētika."
Igaunijā “Kalevdēls” piedzīvojis jau 17 izdevumus, un tas atdzejots gandrīz 20 pasaules valodās. Latviešu valodā eposa fragmenti pirmoreiz publicēti 1904. gadā periodikā Raiņa atdzejojumā, bet pilnā apjomā tas ar nosaukumu “Kalevipoegs” izdots 1929. gadā Elīnas Zālītes tulkojumā.
"Kalevdēla tulkojumu ir daudz, bet nav izmantota igauņu tautasdziesmas specifika, vairāk tulkots kā teksts. Bet tad zūd jēga,” uzskata Godiņš.
Kreicvalds savā laikā, rakstot eposu, radījis ap 7000 jaunvārdu, arī Godiņš tulkojot radījis jaunus vārdus.
"Es arī mēģināju, tulkojot "Kalevdēlu”, radīt jaunus vārdus, ne mehāniski radīt, bet to nosaka arī ritms, skaņa, kas ir būtiska,” bilst Godiņš.
Godiņš skaidro, ka izmantoja apvidvārdu "bāslis” labi zināmā vārda "burvis” vietā. Tāpat viņš no lietvārdiem veidojis darbības vārdus: dūre – dūrēt, dzestrs – dzestrināt. Šādu jaunvārdu radīšanu tulkošanas procesā diktējusi valoda, jo igauņu valodas specifika ir tāda, ka viens vārds rada otru.
"Kalevdēla” tulkojums prasījis daudz pūļu un laika, bet tas nenozīmē, ka nākamo tekstu tulkošana būs vieglāka.
"Tulkoju Kontras otro grāmatu, tur arī sastopos ar tik sarežģītām lietām, Kontra izmanto valodas spēles un pērles, tas arī nav viegli. Katra grāmata un katrs teksts ir sarežģīts,” uzskata Godiņš.
Tulkojot "Kalevdēlu”, daudz laika un enerģijas paņēmusi tieši pētīšana, bet citas dzejas grāmatas nāk ar savu traku uzdevumu, ar kuru tāpat jātiek galā.
"Maza brīvības sajūta, novēlies smagais Kalevdēla akmens no maniem pleciem,” ar vieglu smaidu par paveikto darbu bilst Godiņš.
