«Kafejnīcā pat tasi melnas kafejas tev nedos par taviem sapņiem»: Aleksandra Čaka stāsti

Aleksandrs Čaks ir latviešu modernās urbānās dzejas aizsācējs, pirmais, kurš savā dzejā par suverēnu mākslas objektu uzlūkojis pilsētu. Lai arī pirmo dzejoli Čaks sacerējis jau 1917. gadā un intensīvi nodarbojies ar literāriem eksperimentiem, dzejnieka ceļu viņš viennozīmīgi apjauta 1928. gadā, strādājot par  pārzini bērnu namā Drabešos (Amatas novadā).

Jau daiļrades sākumā  izkristalizējās arī Čaka pamattēma – personība un laikmets. Čaka pirmie liroepiskie darbi "Poēma par ormani" (1930) un "Umurkumurs" (1932) dēvētas par "lieko siržu" poēmām, tās raksturo garīguma, cilvēcīguma, personības kā pašvērtības nevajadzību materiālistiski ievirzītā un sociāli netaisnīgā sabiedrībā.

20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē Čaks pievērsās apraksta un tēlojuma žanram. Čaka prozas īpatnības veidojis liriskais, subjektīvais pasaules redzējums. Viņš akcentējis dzīvās un nedzīvās pasaules vienotību un veselumu; raksturīgs ir notikumu deficīts, maz izteikts sižets; nozīmīgs ir īpatnēju, neparastu psiholoģisko izjūtu un pārdzīvojumu atveidojums. Rīgas pilsētas mitoloģija nav iedomājama bez Aleksandra Čaka uzburtās sajūtu ainavas. Tā ir īpaša romantika, kas virmo starp mūra namiem, centra bulvāriem un strādnieku kvartāliem un ir sastopama gan lētā puspagraba krogā, gan operas pirmizrādē.

Taču Aleksandrs Čaks ir iemēģinājis roku arī prozā. Viņa īsos stāstus caurvij smalka pašironija, sirsnīgs skatījums uz absurdo pasauli un tā pati neatkārtojamā pilsētas noskaņa, kas pazīstama teju katram rīdziniekam. Čaks katrā savā stāstā – pat vairāk nekā dzejā – rada kādu tēlu, traģikomisku personāžu. Autors ir tik sirsnīgs un atklāts, ka lasītājam šķiet – tā ir ātrgaitas piekļuve pie Čaka paša ļoti slēptās un intīmās būtības. Taču atklātības maska bieži vien cilvēkam palīdz norobežoties.

Čaka varoņa viesošanās dzīves priekos un labklājībā nav skaudra vai žultaina, vai pārmetoša. Čaks saglabā ironiju un ļoti novērtē mazo lietu nozīmīgumu – piemēram, stāstā “Eņģelis aiz letes” varonis saka: “Es mīlu dzīvi mazo, jocīgo atgadījumu dēļ.”

Čaka stāsti ir prozas nesamaitāti, brīvi no apzināti veidotām konstrukcijām, neseko tradicionāliem stāstu principiem. Kā stāstnieks viņš iziet ielās, taču ļauj, lai stāsts viņu ved. Vienlaikus to nekādā ziņā nevar saukt par eksperimentu, jo itin viss, ko Čaks dara prozā, ir ļoti apzināts.

Krājums “Mana mīlestība” atrodams Čaka Kopoto rakstu 3. sējumā (1994. gads).