Kādēļ kaimiņus pamanām tikai tad, kad tie kļūst slaveni pasaulē? Saruna ar «Mātes piena» tulkotāju Lauru Laurušaiti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Vai nav ironiski, ka spožas parādības kaimiņvalstu kultūrā mēdzam pamanīt tikai tad, kad tās tiek atzītas pasaulē? Labs piemērs tam ir Noras Ikstenas grāmata "Mātes piens", ko slavas augstumos uznesa 2018. gada Londonas grāmatu tirgus. Pērn, jau krietni pēc "Mātes piena" tulkojuma angļu valodā šī grāmata iznāca arī lietuviski.

Tās tulkotāja, literatūrzinātniece Laura Laurušaite par šo darbu tikko saņēmusi Lietuvas tulkotāju balvu "Gada tulkotāja krēsls". Lai gan viņai nav latviešu sakņu, Laurušaites latviešu valoda ir bagāta un dzirkstoša. Viņa lietuviski tulkojusi jau vairāk nekā 10 Latvijas autoru darbu un apņēmīgi turpina iepazīstināt lietuviešu lasītājus ar kaimiņu literatūru. Lauru Laurušaiti uz sarunu aicināja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga.

Saruna ar «Mātes piena» tulkotāju Lauru Laurušaiti
00:00 / 00:00
Lejuplādēt
Latvijas Radio Lauru Laurušaiti sazvana Viļņā caur "Skype". Smaidīgā, gaišmatainā sieviete sēž pie datora nupat saņemtajā "Tulkotāja krēslā". Patiesi, balvas nosaukums nav tikai metafora, bet arī pavisam īsts, puķaini tapsēts un kokgriezumiem rotāts krēsls.

 

"Gada tulkotāja krēsls" ir viena no divām lielākajām tulkotāju balvām Lietuvā. To kopā ar 1500 eiro prēmiju piešķir Lietuvas Kultūras ministrija un Lietuvas PEN centrs. Otru balvu pasniedz Tulkotāju savienība.

Māra Rozenberga: Kā jūs pati nonācāt šajā "krēslā" – proti, kā kļuvāt par tulkotāju?

Laura Laurušaite: Man liekas, ka tulkotāja profesija man ir iekodēta gēnos. Mans tēvs ir bijis tulkotājs no krievu valodas. Es rakstu arī zinātniskus tekstus un katru dienu "ņemos" ar vārdiem. Es burtiski dzīvoju valodā un vārdos. Domāju, ka gan zinātniskais darbs palīdz tulkošanai, gan otrādi. Jo abas šīs darbības uztur mentālu tonusu. Turklāt tulkojums ir vislabākā valodas skola. Tas ļauj ieiet ļoti dziļi valodā, izjust tās specifiku.

Kā iepazināt Noras Ikstenas "Mātes pienu"?

Tas bija ilgs un garš ceļš. Man to piedāvāja tulkot izdevniecība, bet es biju izlasījusi Noras grāmatu jau tad, kad viņa vēl nebija pasaulslavena rakstniece – toreiz, kad tā parādījās jūsu vēsturisko romānu sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts". Es pirku un lasīju visas šīs sērijas grāmatas pēc kārtas.

Cik viegli šis darbs padevās tulkošanai lietuviski?

Visiem liekas, ka lietuviešu valoda ir tik tuva latviešu valodai, ka viss ļoti viegli "aiziet". Starp citu, Lietuvas radio žurnāliste man jautāja, vai vispār vajag tulkot, jo šīs valodas taču ir tik līdzīgas. (Smejas) Viņa arī interesējās, vai honorāri par tulkošanu no latviešu valodas ir mazāki, jo tā taču esot tik līdzīga lietuviešu valodai! Bet tā nav. Latviešu valoda Lietuvā tiek pieskaitīta pie retajām valodām.

Runājot par grūtumu, esmu pamanījusi kādu likumsakarību – jo labāks ir rakstnieks, jo vieglāk tulkošanai padodas viņa teksts. Jo tajā nav nekā lieka, viss ir ielikts mērķtiecīgi, apdomāti – gan ritmika, gan izteiksme.

Visgrūtāk ir tad, ja oriģinālais teksts ir sasteigts, nav rediģēts. Ikstena ir pirmais, laimīgais variants un dāvana tulkotājam. Palīdzēja arī tas, ka pati vēl esmu dzīvojusi padomju gados un zinu padomju laika terminoloģiju. Protams, visgrūtāk nācās uztvert kultūras alūzijas, metaforas, simbolu slāni, un atpazīt citus daiļdarbus, uz ko Nora Ikstena norāda savā romānā. Laikam jau par tām grūtībām man Norai ir jāpateicas, jo šī darba dēļ man nācās no jauna izlasīt vairākas grāmatas, kas tika pieminētas viņas tekstā – Hermana Melvila "Mobiju Diku", Frīdriha Nīčes "Tā runāja Zaratustra", Raiņa "Uguni un nakti". Man liekas, ka tulkotājam ir jāpazīst gan tā kultūra, gan tas laika posms, kas ir tēlots romānā. Tulkošana, manuprāt, nav tikai valodas, bet arī kultūras tulkošana. Tu esi kā starpnieks – ne tikai cita cilvēka attieksmei, bet arī kultūrai, no kuras valodas tu tulko. Man liekas, ir taisnība, ka citas tautas mentalitāte ir iekodēta valodā.

Kādus darbus vēl esat tulkojusi no latviešu valodas?

Esmu tulkojusi arī Māra Putniņa [bērnu] grāmatu "Mežonīgie pīrāgi", taču Lietuvā tā vispār netika pamanīta. Aizgāja kā nebijusi… Vēl esmu tulkojusi daudz stāstu un romānu fragmentus dažādām antoloģijām, kultūras periodikai, pāris lugas Lietuvas teātriem. Kāda žurnāliste bija saskaitījusi, ka kopumā esmu tulkojusi 14 latviešu autorus. Man tiešām gribējās iepazīstināt lietuviešu lasītājus ar plašāku mūsdienu latviešu literatūras panorāmu, tāpēc es izvēlējos tādu formātu. Vēl man pāris gadus bija ikmēneša sleja lietuviešu kultūras avīzē "Šiaurės Atėnai", kurā es iepazīstināju lasītājus ar dažādiem latviešu literatūras notikumiem un jaunumiem.

Latvijas lasītāju vidū neapšaubāma Lietuvas literatūras zvaigzne ir Kristina Sabaļauskaite, tulkota ir arī virkne citu lietuviešu autoru, tomēr kopumā liekas, ka viens par otra literatūru un kultūru kopumā zinām ļoti maz. Kādēļ, jūsuprāt, mēs tik maz viens par otru interesējamies?

Tas ir liels paradokss, ka lietuviešu izdevniecība par Noras Ikstenas romānu sāka interesēties tikai tad, kad tas jau bija zināms pasaulē, bija tulkots angliski un bija zināms, ka Nora Ikstena būs Londonas grāmatu tirgus dienas autore. Mums Lietuvā ir tāds izteiciens "braukt uz Kauņu caur Rīgu". Man liekas, ka tieši tas arī notika šajā gadījumā.

Ikstenai vispirms bija jākļūst zināmai pasaulē, un tikai tad lietuvieši pamanīja, ka, lūk, arī brāļiem latviešiem ir kaut kas interesants un uzmanības vērts! Man liekas, tā ir tāda konjunktūra, ka tuvākie kaimiņi var ieinteresēt tikai tad, kad tos pamana un novērtē arī citi.

Es šeit gribētu pieminēt, ka lietuviešu valodā 2004. gadā parādījās vēl viens Ikstenas romāns – "Jaunavas mācība". Lietuviski tas bija ļoti dīvaini nosaukts – "Dzīve ir dzīve ir dzīve". Nezinu, kurš varētu pirkt romānu ar tādu nosaukumu, bet tā tas bija. Šis romāns arī neguva nekādu ievērību. Kad Lietuvas valūta vēl bija liti, redzēju, ka izdevniecība, tukšojot noliktavas, izpārdeva to par vienu litu. Interesanti – es speciāli pārbaudīju –, tagad romāns atkal ir kļuvis dārgāks un maksā trīs eiro! (Smejas) Arī pati Ikstena jau divas reizes ir viesojusies Lietuvas grāmatu tirgū. Aizpērn, kad viņa vēl nebija pasaulslavena rakstniece, zāle pustukša. Bet pērn zāle lūza no klausītājiem!

Manuprāt, liela daļa no sekmēm gan Ikstenas, gan Sabaļauskaites gadījumā zināmā mērā ir reklāma, izdevniecību un mūsu kā tulkotāju aktivitāte, kā arī tas, ka pašas rakstnieces ir reprezentatīvas – viņas braukā, reklamē savus darbus, tiekas ar lasītājiem. Tas arī ir svarīgi.

Mēs sarunāsimies latviski, un jūsu latviešu valoda ir gluda un bagātīga. Kā jūs to apguvāt?

Mums Viļņas Universitātē bija tāda Baltistikas grupa – 14 cilvēki, kas studēja latviešu valodu. No viņiem tagad trīs kolēģi ir nodibinājuši Letonikas centru Viļņas Universitātē, pāris kolēģi strādā Valodas institūtā un daži tulko. Es esmu viena no tiem, kas izvēlējās tulkošanu kā savu turpmāko ceļu. Reizēm kolēģi no Latvijas jautā, vai man ir latviešu asinis. Cik man zināms, nav! Bet es teiktu, ka asinis nav tik svarīgas. Latvieši man vienmēr ir bijuši ļoti tuvi sirdij. Latvija un latviešu valoda – tās abas ienāca jau studiju laikā un nekad nav mani atstājušas. Un man vienmēr bijusi tuva literatūra, jo esmu jau trešās paaudzes filoloģe. Mani vecāki iepazinās Lietuviešu literatūras un folkloras institūtā, kur es tagad strādāju.

Kā nonācāt līdz lietuviešu un latviešu emigrācijas literatūras pētniecībai? Un ko esat par to secinājusi?

Mans disertācijas temats bija lietuviešu un latviešu pēckara trimdas proza. Pēc tam virzījos tālāk un hronoloģiski pievērsos mūsdienu latviešu emigrācijas literatūras pētījumiem. Interesanti, ka pēckara trimdā latviešu romānu klāsts bija trīs reizes lielāks nekā lietuviešu. Bet tagad šī proporcija ir apgriezusies otrādi, un mūsdienu leišu emigranti saraksta kādas piecas reizes vairāk nekā latvieši. Ir prieks konstatēt, ka mūsdienu emigrācijas literatūrā pastāv Lietuvas un Latvijas kā divu brāļu tautu mīts. Bet literatūra pierāda, ka ne jau etniskā kopība ir galvenais faktors, kas tuvina lietuviešus un latviešus, bet gan šī kopējā sociālā un politiskā situācija, viesstrādnieku statuss. Savukārt pēckara trimdā lietuviešu un latviešu kontakti bija minimāli. Jāsecina, ka viņi dzīvoja kā divas atsevišķas kopienas.

Kādas vēl atšķirības un kopīgas iezīmes esat pamanījusi, salīdzinot abu tautu literatūras paraugus?

No literatūras pētījumiem esmu secinājusi, ka latvieši bieži vien skatās uz situāciju racionālāk, mazāk to dramatizē. Lietuvieši ir sentimentālāki, ir vairāk tādu raudulīgu intonāciju. Var jau būt, ka to būtiski ietekmē mūsu atšķirīgās reliģijas.

Jūs esat tie racionālie protestanti, bet mēs – jūtīgie katoļi. Arī, runājot par mūsdienu emigrāciju, lietuvieši ir lielāki pesimisti. Viņi izsakās par to kā par demogrāfisko katastrofu, kā par nācijas traģēdiju, mēdz raudāt un runāt tukšu, bet principā neko nedara.

Tas man vienmēr izraisa sašutumu.

Domāju, ka daudzi latvieši tā teiktu arī par mums.

Ja, tiešām? Skatoties no lietuviešu perspektīvas, man radies iespaids, ka latvieši vairāk koncentrējas uz veiksmes scenārijiem, runājot par emigrāciju. Un par to es viņus cienu.

Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis savulaik izteicās, ka latvieši lietuviešiem "nav brāļi, bet konkurenti daudzās jomās". Lietuviešu humora raidījums "Laikykitės ten" uz to asprātīgi atbildēja ar viegli ironisku dziesmu, ka "labāk nedzīvot, nekā latviešus nemīlēt". Kā jums šķiet, cik tuvi "brāļi" mēs šodien patiesībā esam?

Patiesībā mūsu premjera izteikums Lietuvā tika uztverts kā kauna lieta. Tas sacēla lielu troksni sociālajos tīklos. Man liekas, ka mūsdienās, kad filoloģija ir novērtēta un piedzīvo inflāciju, ir vēl jo svarīgāk noturēt sakarus ar brāļiem, kurus Skvernelis nosauca par konkurentiem. Tie ir vienīgie mūsu baltu brāļi, kaut arī mums ir izsmejošas frāzes par latviešiem – jūs jau zināt, ka mēs jūs saucam par "zirga galvām". Bet nodoms ir draudzīgs! Vēsturiski mēs jūs tiešām uztveram kā brāļus. Piesaucot latviešus lietuviešu literārajos darbos, esmu pamanījusi, ka nemitīgi atkārtojas tā paša semantiskā loka vārdi – piemēram, "brālīgi", "brālība", "bračkas".

Atminos, ka bijušais Igaunijas prezidents Tomass Henriks Ilvess reiz teica – Baltijas valstis jau var sevi saukt par brāļiem vai māsām, bet "you have to put your money where your mouth is", proti – pēc vārdiem ir jāseko darbiem un naudai. Ko jūs ieteiktu, lai praksē tuvinātu latviešu un lietuviešu attiecības?

Vairāk tulkot vienam otru un iepazīties ar kaimiņu literatūru! Man liekas, ka tulkotājam ir misijas apziņa – mēs gribam iepazīstināt savus lasītājus ar latviešu literatūru. Vismaz es cenšos to darīt. Un man liekas, ka ar Noras Ikstenas "Mātes pienu" ir sperts liels solis. Es ceru, ka Ikstenas veiksme pavērs plašāku ceļu latviešu literatūrai Lietuvā un es varēšu izvēlēties, ko tulkot un ko piedāvāt izdevniecībām. Līdz šim ir bijis tā, ka izdevniecības man prasa kaut ko iztulkot. Pašlaik es tulkoju Laimas Kotas "Istaba", pēc tam man padomā ir Ineses Zanderes "Puika ar suni" un varbūt arī Māra Bērziņa "Svina garša".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti