Līdz kaulam liepājniece un žurnāliste Inese Ķestere pabijusi gluži vai katrā pilsētas nostūrī. Darbs televīzijā un interese par vēsturi, senām ēkām un to nostāstiem likumsakarīgi aizveduši līdz tam, ka šobrīd pie lasītājiem nonākusi viņas neparastā grāmata par Liepājas spokiem. Izrādās, pirmsākumi tam bijuši tieši Liepājas teātrī, kur mīt zināmākais pilsētas spoks.
“Iespējams, ka viss arī sākās ar Liepājas teātri, jo tas stāsts ir pagājušā gadsimta 50. gadu beigas un 60. gadu sākums, kad man abi vecvecāki strādāja Liepājas teātri. Pēc tam bērnībā no viņiem šādus tādus stāstus par to laiku esmu dzirdējusi. Šī Baltā dāma – kāds kaut ko redzējis, dzirdējis soļus, kādam vēl kāds kaut ko sastāstījis. Tas bija pirmais spoku stāsts, ar ko es saskāros,” stāsta Ķestere.
Šiem sekoja citi, kuri dzirdēti vēlāk. Laikam ejot, stāstu kļuva arvien vairāk, un tā radusies doma tos visus apkopot grāmatā. Viegli lasāmā valodā, kas uztverama gan bērniem, gan pieaugušajiem, Ķestere savā interpretācijā lasītājiem piedāvā vairāk nekā divdesmit dažādus stāstus.
“Spoku stāsti ir folklora.
Folkloru var vākt dažādi – ir redzēti pieraksti, kā teicējs ir stāstījis, tā mēs arī pierakstām un apakšā korekti ir vārds un uzvārds. Manā gadījumā tā tas nav,” norāda autore. “Stāsti ir tādi, kādus es tos atceros un ar mainītiem vārdiem, jo ir daži cilvēki ir teikuši – jā, es redzēju, bet nekad nevienam nestāsti, ka es to redzēju, jo padomās, ka esmu traks. Varētu teikt, ka stāsti ir “apcakināti”. Ir reāla māja, ja ir redzēts, tad es rakstu, ka redzēts, ja ir dzirdēti soļi, tad rakstu, ka dzirdēti soļi. Tad ir stāsts tikai par soļiem, es nekad nedomāju to, kas man nav teikts. Tas tur ir! Lielākā daļa stāstu dzirdēti, strādājot kā žurnālistei: es aizeju un reālu notikumu, reālu vietu, tad cilvēks stāsta, ka mums te viens staigā, virina durvis. Tad es aprunājos, pajautāju, ko viņš dara, man vienkārši tādas lietas interesē jau no bērnības.”
Liepājas spoki nav tādi lokāli stāstiņi vien, tos pēta spoku mednieki no citām pasaules valstīm. Starptautiskā mērogā visatpazīstamākais, mūsdienās jau tūrisma objekts, kur spokojas, ir Karostas cietums.
Ineses Ķestere stāsta: “Karostas cietums parādījās tad, kad mums atvēra Karostu, kad mēs tur varējām tikt iekšā un par šo ēku sāka runāt.
Atklājās militāristu stāsti, ka viņi kaut ko redz, it kā drosmīgi veči, bet viņiem ir bail, viņi jūtas neomulīgi.
Kad tur ievācās Karostas glābšanas biedrība, tad jau tie stāsti uzplauka pilnā krāšņumā. Tad es vēl pati esmu bijusi taisīt sižetus par spoku medniekiem no ārvalstīm, kuri centušies tvarstīt slaveno spoku, un tad arī no viņiem, ko manījuši – to visu es saliku kopā vienā stāstā.”
Spokojas Liepājas muzejā un citās senākās ēkās, jaunākais objekts ir Liepājas reģionālā slimnīca. Vēl viens objekts, kam vērts pievērst uzmanību, ir ''Zilais brīnums''. Liepājnieki šo ēku zina, tā to sarunās pilsētnieki dēvē vēl šodien.
“Par ''Zilo brīnumu'' ir viens no spoku stāstiem, ko es dzirdēju jau agrākā bērnībā, jo arī mani vecāki interesējas par vēsturi. Apzinātā vecumā sāc uzdot jautājumus, kas tad tur tāds briesmīgs? ''Zilais brīnums'' bija čekas māja, kuras pagrabos līdz nāvei nomocīti, noslepkavoti, brutāli nosisti vairāki cilvēki. Ir dzirdēti stāsti no iedzīvotājiem, kuri stāsta, ka dzird vaidus, ka tur ir neomulīga gaisotne, bet ir cilvēki, kuri stāsta, ka dzīvo tur gadiem, neko nejūt un viss ir forši!” atzīmē Ķestere.
Grāmatu papildina ēku fotogrāfijas, turklāt autore pati uzzīmējusi arī Liepājas kartes ar spokaino māju adresēm. Tas ir kā izklaidējošs ceļvedis, lai iepazītu tuvāk pilsētu un tās arhitektūras vērtības.
Uz jautājumu, kādas ir viņas pašas attiecības ar spokiem, Inese Ķestere atbild:
“Es parasti cenšos rast racionālu izskaidrojumu, lai gan ir reizes, kad nav varēts.
Es esmu redzējusi, kā pats no sevis atgriežas krāns un izlietnē sāk gāzties ūdens. Varbūt santehniskās nepilnības. Tajā pašā laikā izskaidrot, kā cilvēks, kurš dzīvē ir ļoti nopietns un nav ar putniem, visā nopietnībā stāsta, ka viņš ir redzējis, ka viņam nāk pretī stāvs bez galvas, es nevaru izskaidrot, kas tas ir. Te ir tas – gribi tici, negribi netici!”
Liepājas spoku stāsti jau uzrunājuši interesentus un ar Liepāju sasitītos, kuri dzīvo ASV, Šveicē, Zviedrijā un citviet pasaulē. Inese Ķestere atklāj, ka, iznākot grāmatai, ar saviem spoku stāstiem pilsētā sākuši dalīties arī citi.
