Autobiogrāfijas “Mati sarkanā vējā” trīssimt sešdesmit lappusēs līdzās krāšņiem fotoattēliem iegulst stāsti par Alfrēda Stinkula piedzīvoto Padomju Latvijā, kurā jaušamas nebeidzamas ilgas pēc brīvības, miera un cilvēktiesību ievērošanas.
“Grāmata ir par matiem. Ir tāds teiciens angļu valodā – “Hair is holy, its curls belongs to God”, kas tulkojumā būtu “Mati ir svēti, to cirtas pieder Dievam”,” atzīmē grāmatas autors Alfrēds Stinkuls.
20. gadsimta 70. un 80. gadus Alfrēds Stinkuls atceras kā “pilnīgu bezcerības laiku”. Toreiz viņš nevēlējās kļūt par kalpu varai, pastāvošai iekārtai un atbalstīt idejas, kurām neticēja. Tā vietā kopā ar domubiedriem Ievu Akurateri, Valdi Muktupāvelu, Gunāru Astru un citiem izvēlējās vadīt atšķirīgu dzīvesveidu. Tomēr padomju sabiedrībai un varai tas nebija saprotams.
“Tagad visi saka – hipiji, hipiji… Man tas vārds tā kā lamu vārds, jo bakstīja ar pirkstu teica – ak, tu sūda hipijs!
Varbūt “garmatainais”. Hipijs bija pēdējais, kas var būt, pats pēdējais. Valsts noziedznieks, nodevējs, narkomāns,” uzsver autors. “Tas ir 70. gads, kad mūs uz ielas paķēra, aizturēja un aizveda, it kā uz 5 minūšu sarunām, un tas beidzās ar vardarbīgi apgrieztiem matiem pret tavu vēlēšanos.”
Par ieceri rakstīt autobiogrāfiju Stinkuls stāsta: "Stāsts ir ļoti vienkāršs. Kad iznāca "Īkšķojot pa Latviju", tas bija 1982. gads Zviedrijā, tad bija kaut kādām iecerēm pielikta iezīme, ka darīts. Apzinoties to, ka tu jaunāks nepaliec un ka ir kaut kādas norises, atmiņas, piedzīvojumi, kas pabāl, izgaist, tad tu domā, varbūt vajadzētu mēģināt tagad tās izlikt, lai varbūt kādreiz varētu kaut kur palaist. Visa šitā būšana ir 30 gadu pasākums. Ja es sāku pierakstīt 1988. gadā, tad, pateicoties Dainai un "Lauskai", mēs tikai tagad esam nonākuši pie tā."
Grāmatu izdevis kultūras menedžmenta centrs “Lauska”. Centra vadītāja Daina Zalāne atklāj, ka jau iepriekš bijusi pazīstama ar grāmatas autoru, savulaik dzīvojot Vācija. Turklāt šī nav pirmā grāmata, pie kuras abi strādājuši kopā, jo viņas vecāki palīdzējuši pavairot diapozitīvus no Alfrēda kolekcijas, kas bija iekļauti pirmajā viņa grāmatā.
Bet stāsts par grāmatas tapšanu saistās ar izdevniecības "Lauska" vadītāja Jura Zalāna vēlmi intervēt Alfrēdu Stinkulu par viņa pieredzi. Intervijai Stinkuls nav piekritis, jo atbildējis, ka pašam viss jau pierakstīts.
Daina Zalāne atklāj, ka reiz viņš atnesis apmēram 300 lappušu lielu manuskriptu, kura datorizdruka bijusi pazudusi. Ar to tad arī sāka strādāt apmēram pirms diviem gadiem, lai taptu grāmata.
Grāmata beidzas ar to, ka tās autors dodas prom no Latvijas.
"Septiņdesmitie gadi ir pilnīgas bezcerības laiks. Katru dienu tava dzīve ir ķibele, tad tu esi pēdējais mēsls, tad visi uz tevi rej un, vārdu sakot, tu esi tikai nevajadzīgs. Tad tinies prom no turienes. Biju priecīgs, ka bija iespēja tikt prom," atminas Stinkuls un arī piebilst, ka tas nav bijis viegli.
Šobrīd viņa dzīve rit starp Ameriku un Latviju un, kā pats saka, "arvien vairāk iegūst Latvijas vaibstus, un protams, ka beigu beigās būs tikai Latvija."
Vērtējot dzīvi šodien Latvijā, Stinkuls atzīst, ka tā ir "diezgan brīva, katrā gadījumā katrs var darīt un katram ir iespējas savu dzīvi veidot, kas ir baigi svarīgi".
Alfrēds Stinkuls cer, ka grāmata būs vērtīga lasāmviela jauniešiem, ļaujot novērtēt to, ka viņi šobrīd dzīvo brīvā Latvijā.
