Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Pirmos dzīves gadus televizors manā izpratnē bija kaut kas eksotisks un tāls; tik tāls, ka ar to iepazīties varēja vienīgi, aizejot ciemos pie māsas ģimenes. Viņu televizors rādīja miglaini melnbaltu attēlu, kas piedevām viļņojās tā, it kā to vienā laidā šūpotu caurvējš. Man jau bija pieredze ar diapozitīvu skatīšanos uz palaga, kuru piesprauda pie sienas, un es lietpratīgi spriedu, ka arī televīzijas attēlu izkropļo ekrānam pielāgotās drānas kustēšanās.
Kad pēc dažiem gadiem pie televizora tikām savās mājās, arī tā attēls bija melnbalts, taču tas nedz viļņojās, nedz šūpojās. Pamazām es apguvu trīs pieejamo televīzijas kanālu – Rīgas un divu Maskavas – piedāvāto saturu un drīz vien secināju, ka visvairāk mani interesē filmas par karu (vienalga, par kuru) un žanrs, kas tika dēvēts par multiplikācijas filmām pieaugušajiem (lai nerastos pārpratumi – mūsdienās par skatāmmateriālu pieaugušajiem droši vien varētu dēvēt arī ko citu, bet tolaik tās vienkārši bija animācijas filmiņas, kas netika veidotas bērniem).
Raidījumā "Literatūre" neiekļautas ainas.
Iespējams, atsvešinātības sajūtu radīja melnbaltais attēls, lai gan tagad domāju, ka iemesls varēja būt arī šajā attēlā saskatāmais saturs – katrā ziņā, televizora ekrānā redzamo es neuztvēru kā kaut kādas realitātes atspulgu.
Tā bija paralēlā pasaule, kuru varēja ieslēgt un izslēgt, bet ja attēls sāka migloties vai raustīties, ieradās meistari, televizora kaste tika pagriezta ar ekrānu pret sienu, atskrūvēta, un notika darbošanās ar putekļu sūcēju un lodāmuru. Nekādu kustīgu attēlu kastē iekšā nebija, es pats redzēju.
Un nebiju tāds muļķis kā Karlsons padomju animācijas filmā, kas attēla izcelsmi meklēja televizora aizmugurē.
Mani priekšstati par televīzijas attēlu izcelsmi krietni izmainījās, kad jau vēlāk izlasīju Regīnas Ezeras aprakstu par piedzīvojumiem ar televīzijas ļaudīm savās mājās. Pati filmēšana ne cik daudz laika nebija aizņēmusi, taču vislielākās pūles televīzijas darbinieki bija ieguldījuši rakstnieces mājas pārkārtošanā pēc saviem ieskatiem un ierastās kārtības izjaukšanā. Dīvāns esot ticis nez kur pārbīdīts, bet pie sienas pienaglota sega!
Uzzinot ko tādu, saļodzījās mana jau tā niecīgā uzticība televīzijas dokumentalitātei, un es klusībā apņēmos televīziju mājās nekad mūžā neielaist.
Šo apņemšanos gan ir izdevies izpildīt tikai daļēji un vienpusēji – man nudien daudzus gadus nav bijis televizora, bet ja televizors ir bijis, es to neesmu izmantojis, lai skatītos televīziju. Tomēr nemanot vien televizorā esmu pamanījies iekļūt pats.
Nu jau vairs neatminos, kā tas gadījās pirmoreiz. Zinu vienīgi to, ka tas bija ārkārtīgi satraucošs notikums, jo tā bija ne vien pirmā reize televīzijā, bet arī pirmā reize, kad mani nosēdināja pie spoguļa un uzskatīja par vajadzīgu nopūderēt degunu. Pūderēts vai nepūderēts, ar pēcāk skatāmo nofilmēto rezultātu es nepavisam nebiju apmierināts – man riebās, kā ierakstā skan mana balss, un vēl jo vairāk nepatika paša izskats.
Raidījumā "Literatūre" neiekļautas ainas.
Bet laikam pierast iespējams pie itin visa, un kopš tās reizes televizorā esmu iekļuvis daudzkārt.
Ir bijuši pat gadījumi, kad televīzija viesojusies pie manis mājās, un brīnumainā kārtā gan dīvāni, gan segas ir palikuši ierastajās vietās.
Tā izveidojās zināms pieradums, pat sava veida drošības sajūta, un tāpēc uz Kārļa Skalbes “Saulrietiem” Vecpiebalgā kopā ar televīzijas ļaudīm braucu bez raizēm – gan jau pārbīdīts un sajaukts nekas netiks. Un varbūt televizors kļūs par vienīgo vietu, kur mums izdosies pa īstam satikties – katram no sava laika, bet vēl arvien esot kustīgiem un dzīviem.
