Literatūre

«Literatūre». Rakstnieks Rihards Bargais un dzejnieks Māris Melgalvs

Literatūre

«Literatūre». Rakstniece Laima Kota un dzejniece Elza Ķezbere

«Literatūre». Rakstnieks Rihards Bargais un dzejnieks Māris Melgalvs

Kā es brāli meklēju. Riharda Bargā «Literatūre» pie Māra Melgalva – ceļojums ar rakstniekiem

Kur tenkas pārtop prozā un kur dzeja kļūst par tautas sirdsapziņas dziesmām? Rakstnieka Riharda Bargā pārdomas pēc "Literatūres" dzejnieka Māra Melgalva pasaulē.

Jā, mēs ar Zandu un Martu Liepājā uzdziedājām. Nu redzēs, kā būs. Man dziesmiņā par brāli ir tādi paša ieviesti pustoņi piedziedājumā, kur novirzos no oriģināla, bet man tā patīk, jo tur ir enerģija tajā novirzītē.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Brauciens nepavisam nebija skumjš, bet skumjas tur tomēr bija – kaut kur blakus, ievērojot valsts nolikto divu metru distanci. Mēs atgriezāmies manas un nedaudz arī Māra Melgalva pagātnes vietās, bet tajās jau viss bija cits, kāpņu telpas pārkrāsotas, satrunējušo, nolupušo koka rāmju vietā salikti pakešlogi.

Klauvējām pie durvīm, pie rūts un pie krūts, un pie pieres, bet neviens nevēra vaļā, satiktie neko neatcerējās un, jautāti par dzeju, sastinga un klusēja.

Tikai, izdzirdot par alkoholu, atdzīvojās, bet seksa sakarā pacēla piesardzīgu uzaci un sāka rādīt viens uz otru ar pirkstu.

Tukšums, jā. Tas it kā skumjais tukšums. Skaista lieta patiesībā. Viena no manām mīļākajām. Tukšie gaisi virs pļavas, liedaga tukšums, tukšie Liepājas parki, tukša baznīca, dzeltenais pēcpusdienas tukšums virs nomales šķērsielas. Tas pārspēj visu, tā, ka rokas noslīd klēpī un, lasot paša rakstītos vārdus, tie izskan mazliet par klusu.

Bet skumt tā reāli un redzamā veidā tiešām nesanāca, jo biju taču kopā ar foršajiem večiem, kam kārtīga gaļa uz kauliem, un buļļa sirds krūtīs, labie, un viņa, foršā Marta, viena pati magonīte kliņģerīšu dārziņā.

Un foršie cilvēki jau parasti skumst neskumstot, viņi tā māk. Un bija skaista atvasaras diena. Spīdēja saule. Ļoti stipri spīdēja.

Slampē iebraucām dienas beigās, tur es papliķēju pa muguru sarkanajiem briežiem uz ķieģeļu mūra starp Kultūras pili un skolu, pēc kā no mijkrēšļa lēni iznira galvenā Slampes meitene Sarmīte ar nedaudz izsmērējušos lūpukrāsu uz virslūpas, un gaiss uz mirkli iesmaržojās tāpat kā toreiz, sen, pēc vēlas vidusskolnieku disenes un alkohola aiz Kultūras pils stūra, un nogurušas pļavas zāles – gaismai aizejot, tā parasti uzelpo dziļāk un tvanīgāk. Patiesībā šaurais gaitenis starp vakaru un nakti visos laikos smaržo vienādi, tā romantiski un nedaudz noziedzīgi.

Pēc skolas direktora melnajām, biezajām ūsām smaržo, haha.

Vispār jau mēs tur Melgalvu braucām atcerēties, bet Melgalvs palika dziesmā, un dziesma ir dziesma, dziesma ir jādzied, neko citu ar to nevar iesākt. Vislabākā piemiņa būtu izstaigāt to Melgalva grūto dzērāja taku Jūrmalā, kuru viņš katru rītu mina no sava podjezda durvīm līdz kroģelim "Muca", gādīgā draudzene bārmene viņu tur lāpīja ar dienišķajiem 200 gramiem.

Ja vispār bija kāda memoriālā Melgalva vieta uz pasaules, tad tie bija tieši šie grūtie rīta kvartāli.

Mēs arī varētu tos noiet kopā ar viņu, klusējot noiet, tā kā svētceļojumā. Tā būtu klusēšana par Melgalvu. Vai klusēšana ar Melgalvu. Bet nesanāca.

"– Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?

– Medus ielā. Numurs nolaizīts."

Numurs nolaizīts, aha. Es attapos par vēlu, draugi neatbildēja vai adresi nezināja, un vakars arī bija pienācis par ātru. Tad nu mēs ar Martu ceļojuma noslēgumā tikai paspārdījām sausās lapas pie tukšā, mirušā Preses nama, kur Melgalvs kādreiz konsultēja jaunos dzejniekus poēzijas jautājumos, arī mani tai skaitā. Lapu bija daudz un spārdīt mums bija ko. Man patika kopā ar Martu paspārdīt tās. Melgalvs bija miris, bet Marta bija dzīva.

"Birst lapas, birst. Mirst, mīla mirst", spārdījām un atcerējāmies nemirstīgos pantus. Tūres beigās bija pavisam tumšs un tumsā pie tīklos noķertā Preses nama laistījās tikai dzeltenas "Lidl" reklāmas.

Literatūre – ceļojums ar rakstniekiem

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt