Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Blaumanis strādājis periodiskajos izdevumos “Mājas Viesis”, “Dienas Lapa”, “Pēterburgas Avīzes”, laikrakstā “Latvija” un citos. Viņa pirmā literārā publikācija ir laikrakstā “Mājas viesis” ar pseidonīmu Jirgensonu Pēteris, publicētais dzejolis “Nakts”.
Drīz vien viņš spilgti sevi piesaka noveļu žanrā, sarakstot “Raudupieti”, kas atspoguļo latviešu literatūrā vēl pavisam jaunu tēmu – sievietes psiholoģiskos pārdzīvojumus. Blaumaņa 1898. gadā iznākusī novele “Purva bridējs” par Kristīnes un Edgara sirdi plosošajām jūtām joprojām ir populārākais mīlasstāsts latviešu literatūrā. Toties Blaumaņa depresīvā novele “Nāves ēnā”, kurā atklātā jūrā uz nedroša ledusgabala nonākuši 14 zvejnieki, pievēršas sāpīgiem eksistenciāliem jautājumiem.
Sākotnēji Blaumanis savus darbus raksta vācu valodā, bet vēlāk tomēr izvēlas nebūt viens no vācu rakstniekiem un sāk likt pamatus latviešu nacionālajai literatūrai.
Impulsu pievērsties “visīstākajai dzīvei” un latviešu zemnieka tēlam Blaumanim esot devis Johana Volfganga Gētes “Fausts” un citi viņa darbi.
1893. gadā iznāk Blaumaņa luga “Pazudušais dēls”, kurā jūtama ietekme no vācu rakstnieka Gustava Freitāga “Drāmas tehnikas”, ieceļot latviešu dramaturģiju jaunā kvalitātē. Vēlāk iznāk luga “Skroderdienas Silmačos” – amizants un asprātīgs vēstījums par latviešu dzīvi lauku sētā, kurš kopš 1955. gada joprojām tiek uzvests Latvijas Nacionālajā teātrī, kļūstot par Latvijas dramaturģijas visu laiku lielāko hitu. Dramaturģisko briedumu un arī virsotni Blaumanis piedzīvo lugā “Indrāni”, par ko Blaumanis pats izteicies, ka tehniski tā diezin vai ir pārspējama. Blaumaņa novele “Purva bridējs” pārtop viņa pēdējā pabeigtajā vairākcēlienu lugā “Ugunī”.
Blaumaņa darbi ir spilgts 19. un 20. gadsimta mijas latviešu sabiedrības portretējums ar smalku cilvēku psiholoģijas analīzi, kas kļuvuši par literatūras klasiku un iesakņojušies Latvijas nācijas kolektīvajā apziņā, kā arī
iekļaujas augstvērtīgas Eiropas literatūras kopainā, liekot Blaumani līdzās Henrikam Ibsenam un Augustam Strindbergam.
Blaumanis ir sarakstījis vairāk nekā 10 noveles, 14 lugas, kā arī nodarbojies ar literatūras tulkošanu no un uz vācu valodu.
Pēc Blaumaņa darbu motīviem uzņemtas spēlfilmas “Salna pavasarī” (1955), protams, “Purva bridējs” (1966) ar Uldi Pūcīti un Viju Artmani galvenajās lomās, “Nāves ēnā” (1971), “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982) un “Indrāni” (1991). Savu versiju par lugas “Skroderdienas Silmačos” notikumu priekšvēsturi izstāstījis režisors Jānis Streičs 2010. gada filmā “Rūdolfa mantojums”. Blaumaņa lugu adaptācijas teātrim 21. gadsimtā veidojušas arī dramaturģes Inga Ābele, Māra Zālīte, Rasa Bugavičute-Pēce, režisors Regnārs Vaivars un citi. 2017. gadā apgādā “Aisthesis” Bīlefeldē publicēta grāmata, kurā apkopoti 17 rakstnieka vācu valodā autorizētie prozas darbi, piepildot rakstnieka sapni tikt izdotam Vācijā.
1929. gadā Bastejkalna apstādījumos Rīgā tiek atklāts Blaumanim veltīts Teodora Zaļkalna veidotais piemineklis, kas ir pirmais piemineklis, ko kāds latviešu mākslinieks veidojis kādam latviešu kultūras darbiniekam. Uz pieminekļa iekaltas rindas no Blaumaņa balādes “Tālavas taurētājs” – “Mans zelts ir mana tauta / Mans gods ir viņas gods”.
1959. gadā tiek izveidots viņa memoriālais muzejs “Brakos”, par kuru Blaumaņa pētniece Līvija Volkova reiz teikusi – ja tur neesot būts, lugu “Indrāni” pilnībā saprast nemaz nav iespējams. Interesanti, ka Blaumanim nekad nav bijis sava dzīvokļa īpašnieks un arī “Braki” rakstniekam nekad nav piederējuši. Rīgā viņš epizodiski īrējis istabas pie mākslinieka Vilhelma Purvīša, rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa un citiem cilvēkiem. Vairākus gadus Blaumanis ir bijis apakšīrnieks pie mākslinieka Jaņa Rozentāla un viņa dzīvesbiedres Ellijas Forseles (starp citu, tieši Janis Rozentāls esot Jāņa Kalnrozes varoņa prototips Blaumaņa novelē “Baltais”). Šajā Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētajā jūgendstila ēkā Alberta ielā 12-9 šobrīd ir izveidots Rozentālam un Blaumanim veltīts muzejs.
Blaumanis mirst ar tuberkulozi Takarharju sanatorijā Somijā 1908. gadā un ir apbedīts netālu no “Brakiem” esošajos Ērgļu kapos. 2013. gadā rakstnieka 150 jubileja tika iekļauta UNESCO svinamo dienu sarakstā.
