Nevar zināt, vai Jāņa Poruka zinātniskās fantastikas stāsti būtu populārāki par “kanonizēto” “Pērļu zvejnieku” vai 1906. gadā izdoto krājumu “Dzejas”, jo tos, kā stāsta Bārbala Simsone, Poruks nepabeidza.
Kopš 2010. gada izdoti sešu latviešu autoru zinātniskās fantastikas darbi - Didža Sedlenieka “Bohēmijas Zaglis” (2011; tas mūsu fantastikas literatūras vēsturē vienmēr būs pirmais latviešu rakstnieka stāstu krājums šajā žanrā), 2012. gadā iznākušie Baņutas Rubess “Labie draugi”, Ellenas R. Landaras “Digitālo neaizmirstulīšu lauks”, Ilzes Eņģeles "Septiņdesmit piecas dienas", Toma Kreicberga krājums “Dubultnieki un citi stāsti”, kā arī Lauras Dreižes “Laimes monitorings”.
Dreiže pārstāv jaunāko literātu paaudzi un “Laimes monitoringu” dēvē tikai par mēģinājumu rakstīt fantastikas žanrā. Autorei vairāk interesē citu tautu mitoloģija un maģiskas būtnes: “Daudz brīvāk es jūtos fantāzijā, jo tur man nav jādomā līdzi - vai tas ir zinātniski iespējams, nav tik ļoti jāurbjas eksaktajās zinātnēs iekšā, kas man ir diezgan liela mistērija.”
Izdevniecības “Prometejs” vadītājs Andris Bekmanis skaidro, ka fantastikas žanrā visam jābūt “vismaz teorētiski iespējamam, bet fantāzijā - tur pārdabiskais pieslēdzas, maģija”.
Literatūrzinātniece Bārbala Simsone piemetina, ka svarīga ir vide: “Ja tā ir mūsu pasaule, vienalga, vai tā ir pagātne ar alu cilvēkiem, vai tā ir nākotne ar kosmiskajiem kuģiem, tad ir diezgan droši, ka tā ir zinātniskā fantastika. Ja tā ir paralēlā pasaule, kurā nonāk, piemēram, izkāpjot cauri drēbju skapim vai ielienot gleznā vai, piemēram, ledusskapī, tad tas ir diezgan droši, ka tā ir fantāzija.”
Vistālāk jaunākajā Latvijas fantastikas literatūrā, šķiet, ticis Toms Kreicbergs, angliski runājošās zemēs zināms kā Tom Crosshill.
“Lai sasniegtu plašu auditoriju”, raksta angļu valodā - Latvijā izdotie stāsti ir tulkoti. Par tiem divkārt nominēts Nebula balvai, ko Amerikas zinātniskās fantastikas un fantāzijas rakstnieki iepriekš piešķīruši amerikāņu rakstniecei Ursulai Le Gvinai (Ursula K. Le Guin), Klifordam Saimakam (Clifford D. Simak), bioķīmiķim, zinātniskās fantastikas klasiķim Aizekam Azimovam (Isaac Asimov) un citiem.
Padomju gados fantastikas literatūra nebija aizliegto žanru sarakstā. No 50. gadiem līdz tūkstošgades sākumam fantastiku kopā ar fantāzijas un piedzīvojumu literatūru Latvijā izdeva sērijās “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” (sākumā nosaukums bija “Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika”), “Fantastikas pasaulē” un “Apvārsnis”. (Grāmatu saraksti atrodami Inta Valča blogā asmodeus.lv) Tā lielākoties bija tulkotā literatūra, piemēram, Žila Verna “20000 ljē pa jūras dzelmi” (oriģinālvalodā izdota 1870. gadā), Ivana Jefremova komunisma ideju utopija “Andromedas miglājs” (oriģinālvalodā izdota 1957. gadā) vai par “vieglās zinātniskās fantastikas” (soft science fiction) autoru dēvētā Reja Bredberija darbi.
Kad literatūrā valdīja “labie komunisti un sliktie kapitālisti”, daudz rakstīja par kosmosa apgūšanu, skaidro izdevniecības “Prometejs” vadītājs Andris Bekmanis. “Aizlidojuši esam, vairs nav tik interesanti, nu tad tagad skatās citos virzienos.”
Bārbala Simsone norāda, ka mūsdienu fantastikas darbos ir gan ceļošana laikā, gan paralēlo pasauļu būtnes un zinātniskie izgudrojumi, piemēram, Toms Kreicbergs pētījis, kas notiktu, ja būtu iespējams kopā saslēgt cilvēku prātus.
Bārbala Simsone pārstāv izdevniecību “Zvaigzne ABC” un aktīvi darbojas apgāda "Fantāzijas & Fantastikas" jeb F & F sadaļā. “Zvaigzne ABC” ir vienīgie, kas publicē Latvijas autoru fantastikas žanra darbus, turklāt jau divas reizes rīkots fantāzijas un fantastikas stāstu konkurss. Labākie izdoti krājumos “Purpura karaļa galmā” (2013) un “Zilie jūras vērši” (2015). Tomēr par fantastikas literatūras pirkšanas statistiku Bārbala Simsone diez ko daudz nerunā. “Tie, kas ir īsti žanra fani [..], tie seko līdzi gan ārvalstu autoru darbiem, gan arī mūsu pašu autoru darbiem.”
Izdevniecības “Prometejs” vadītājs Andrs Bekmanis norāda, ka vietējo autoru darbus pērk mazāk, tas esot “subsidējams pasākums”. Viņi pievērsušies ārzemju autoru tulkošanai - izdotas divas zinātniskās fantastikas triloģijas: Iana Tregilisa (Ian Tregillis) trilleris “Asinszāles triptihs” un Hjū Hovija (Hugh C. Howey) elevatora sāgas pirmās divas daļas (“Vilna”, “Maiņa”).
“Man ļoti patīk sapņot,” stāsta rakstniece Laura Dreiže. “Pēc darba dienas man gribas atrauties no realitātes un piedalīties piedzīvojumos kaut vai pastarpināti - caur grāmatu lappusēm.”
Vienpatība, norobežošanās un “eskeipisms” jeb aizmiršanās, ko lasītājam sniedz fantastikas un fantāzijas literatūra, ir viens no iemesliem, kādēļ fantastikas žanrs tiek uzskatīts par mazāk vērtīgu. “Cilvēki ļoti klišejiski uz to skatās," skaidro Andris Bekmanis.
Arī literatūrkritiķis Guntis Berelis savā blogā raksta: “Nez cik reizes apsmīkņāts un kritizēts, tomēr klišejiskais priekšstats par to, ka ir nopietnā literatūra un ir fantastika un fantāzija, tomēr ir nemirstīgs.” Viņš gan piebilst, ka vainojami arī paši rakstnieki, “lāgiem radīdami visai specifisku vērtību orientāciju, noslēgtu fantastu sabiedrību, savus saietus, savas prēmijas.”
Andris Bekmanis par vienu no aizspriedumu iemesliem min grāmatu trūkumu latviešu valodā. Tas rada iespaidu par nebeidzamu apli - lasītājs negrib lasīt, jo nav labas fantastikas literatūras, labas literatūras nav, jo lasītājs nepērk. Bārbala Simsone gan skaidro, ka citādi ir ar tiem, kam vēl nav 30: “Viņi saprot, ka šī literatūra ne ar ko nav sliktāka par cita veida literatūru.”
