Grāmatu stāsti

Runā rakstnieces. Nora Ikstena un Sabīne Košeļeva

Grāmatu stāsti

"Aliansē pret vēzi", "Latviešu leģionāra piezīmes" un Rīgas grāmatu svētki

Jubilāre Nora Ikstena: Dzīvē ir brīži, kad nekas netiek izdomāts

Jubilāre Nora Ikstena: Dzīvē ir brīži, kad jūties, itin kā dzīvotu «suņa dzīvi», tomēr beigās iznāk mīlestība

Nora Ikstena oktobrī svin apaļu dzīves jubileju – to rakstniece sagaidījusi ar divām īpašām grāmatām, kuras sauc par labu dāvanu pašai sev, - stāstu un eseju izlasi "Mīlestība", kā arī sadarbībā ar Aivaru Vilipsonu veidoto “Suņa dzīvi”. "Dzīvē ir brīži,  kad jūties, itin kā dzīvotu "suņa dzīvi", tomēr beigās iznāk mīlestība,"  sarunā ar LR3 atzīst Ikstena. 

Mīlestība ir ceļš, ko autore uzlūko kā cilvēkam iespējamo tapšanu par personību – rimti atzīstot un pieņemot visu, kas šķietami lieks dvēseles mieram: gan sāpes, pazemojumu, noraidījumu un izmisumu, gan pārvarīgas alkas un plosošas vēlmes. Savukārt "Suņa dzīve" ir veltījums "Dzilvēkam". Tā nav drukas kļūda. Dzīvnieks un cilvēks: stipra un uzticama vienība. Noras Ikstenas gaiši vienkāršie stāsti, Vilipsōna dauzonīgie “suneti” un ilustrācijas šoreiz dod vārdu Viņiem – uzticamiem un mīlošiem visa mūža garumā. Pipars, Stella, Mona, Frīda, Pērkons, Herolds... Katrā stāstā, Dzilvēkam atrodot savu otro pusi, no debesīm krīt zvaigzne. Un katru reizi caur suņa sirdi runā cilvēka sirds.

Kas abām grāmatām kopīgs, un kāpēc tieši šobrīd rakstniecei gribējies tieši šīs grāmatas nodot lasītāju vērtējumam?

"Ir tādi dzīves brīži, kad nekas netiek izdomāts," prāto Ikstena.

"Un man šķiet, ka abas grāmatas atnākušas ļoti dabiski – izlase "Mīlestība" ir kā dāvana man pašai: tajā iekļauti skaistākie un skarbākie literārie darbi par un ap mīlestību no dažādu gadu gājuma – maniem romāniem, stāstiem un esejām. "Suņa dzīve" ir jauna grāmata, ko izveidojām kopā ar mākslinieku Aivaru Vilipsōnu. Protams, tās nosaukumam ir divējāda nozīme – tā ir par suņiem, par to, kā viņi domā par saviem saimniekiem, rakstīta it kā no suņu skatpunkta. Taču dzīves laikā mēs, cilvēki, šo teicienu – suņa dzīve – lietojam citā kontekstā. Manuprāt, tas ļoti labi saiet kopā: ka dzīvē ir brīži,  kad jūties, itin kā dzīvotu "suņa dzīvi", tomēr beigās iznāk mīlestība."

Atbildot uz jautājumu, kā īsti gadu gaitā mainījusies Ikstenas attieksme pret mīlestību, dzīvniekiem un arī to, kā viņa spēj to uzrakstīt un aprakstīt, Nora saka tā: "Nav jau daudz tēmu loku, par ko rakstīt... Mīlestība ir pamatīgākais, lielākais un dziļākais jēdziens, par ko rakstīt. Bet, tā kā man pašai dzīvē vienmēr bijuši suņi un aizvien vairāk sev apkārt redzu cilvēkus, kuri spēj savu mīlestību dot ne tikai cilvēkiem, bet arī suņiem, viss saslēdzās kopā.

Citējot Māru Zālīti – ja cilvēki iemācīsies saprast suņus, viņi iemācīsies saprast arī paši sevi…

Šajos vārdos slēpjas dziļa jēga, jo mīlestībai jau ir ļoti daudz dažādu veidu: tā jau nav tikai mīlestība starp radiniekiem, mātēm un meitām, tēviem un dēliem, bērniem un vecākiem. Mīlestība ir tik visaptverošs jēdziens, ka par to nekad nav par vēlu runāt."

Rakstniece pabijusi daudzviet pasaulē. Tikko atgriezusies no Japānas, drīz viņai jādodas uz Šveici. Daudzas pasaules valstis pamana Noru un lasa viņas grāmatas. Kā viņa īsti sajūt svešās valodās runājošo cilvēku mīlestību pret sevi? "Es to sajūtu, ļoti... Lai arī mēs dzīvojam ļoti dažādos ģeogrāfiskajos attālumos, dažādās politiskās iekārtās, runājam dažādās valodās, bet jūtam vienu un to pašu. Japānā izjutu lielu interesi par manu grāmatu "Mātes piens" - sajutu, ka japāņi ir izdzīvojuši to pašu. Un runa jau nav par to, ka mēs esam dzīvojuši dažādās politiskajās iekārtās, bet gan par to, ka mēs visi visi vienādi esam izjutuši drāmas un kolīzijas mūsu ģimenēs un arī domājuši par to, kāpēc tas tā notiek.

Un laikam jau rakstniekam rakstīšanas jēga ir ne tikai rosināt lasītāju izlasīt to, kas ir uzrakstīts, bet likt viņam padomāt arī pašam par savu dzīvi.

Domāju, ka arī turpmāk literatūrai nebūs citas jēgas kā tikai tas, ka rakstnieki spēs dalīties ar pašu pārdzīvoto un pašu izjusto; par to runāt cilvēcīgi, ļoti atklāti un godīgi, savā ziņā uzplēšot savas vātis, jo man šķiet, ka pasaules literatūras vēsturē jau viss ir bijis, un tas, kas mums ir vajadzīgs, ir kopīga sajūta par to, kā dzīvojam šajā pasaulē. Mēs ļoti labi zinām, ka ne dzīve ir bezgalīga, ne šī zeme ir bezgalīga, un arī ne šī pasaule bezgalīga. Globālajā kontekstā aizvien vairāk izjūtam to, ka cilvēki sāk domāt par to, uz kurieni mēs ejam un kā mums paglābties šajā puteklītī, vārdā Zeme. Tas ir vienīgais veids – runāt par to godīgi un saprast, ka neesam bezgalīgi, bet esam pateicīgi par to brīdi, kurā dzīvojam."

"Dzīves svinēšana", "Mātes piens", "Suņa dzīve" - Noras Ikstenas grāmatu nosaukumi īstenībā ir īstas metaforas. Kādas viņai pašai gadu gaitā bijušas attiecības ar metaforām?

"Neesmu konceptuāla rakstniece. Esmu intuīcijas rakstniece. Rakstu no dzīves.

Īstenībā es arī neko daudz neizdomāju, vienkārši mēģinu saprast tās likumsakarības, kas notiek manā dzīvē, pasaulē un apkārt. Un tad varbūt iznāk tā: ja kādu vārdu savienojumu vai frāzi pasaki, pēc tam izrādās, ka esi to pateicis ar pievienoto nozīmi un cilvēki to lieto tālāk. Bet es par to nekad apzināti neesmu domājusi un kalkulējusi. Esmu centusies rakstīt par to, ko esmu jutusi es, ko jutusi mana dzimta, mana ģimene – kā ļoti daudzi citi rakstnieki.

Ja vien tu neslēpies aiz tādiem vārdiem kā "visas personas šajā stāstā ir izdomātas" vai neuzliec moto, ka "šai realitātei nav nekāda sakara ar īsto realitāti", varbūt, ka tas ir arī ceļš uz apskaidrību un īstenību."

Kad cilvēki lasa "Mātes pienu", viņi raud. Toties par "Ārprātija piedzīvojumiem" garšīgi smejas. Par kurām grāmatām raud un smejas pati Nora Ikstena? "Varbūt esmu ne tik daudz raudājusi, cik sajūsminājusies par dažādām grāmatām, ko esmu lasījusi - par Erika Ādamsona novelēm vai Ingas Ābeles "Sniega laika piezīmēm". Esmu bieži apraudājusies vai arī smējusies, lasot, piemēram, "Šveiku". Rakstot "Ārprātija piezīmes", smējos visu laiku. Man liekas, ka tas ir ļoti labi, ka grāmatas dod iespēju līdz galam izdzīvot dažāda veida emocijas. Tas, ka mēs visu laiku cenšamies dzīvot pareizajos rāmjos, neizpaužot savas emocijas, nav pareizi, lai gan šis laiks no cilvēka pieprasa būt ļoti pareizam un sakārtotam, neizjust laika plūdumu – būt tikai iežogotam kādos laika posmos. Bet mēs dzīvojam tikai vienreiz, un, ja mēs neizjutīsim visas dzīves emocijas, tad kāpēc mēs vispār būtu dzīvojuši?"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti