Ēriks Kūlis ar kundzi Andru, kuru viņš sauc par savu mūzu, visus, kuri vēlējās viņu apsveikt, gaidīja Rožu laukumā pašā Liepājas centrā. Rus.lsm.lv nejauši izrādījās pirmais. Gaviļnieks ar lepnumu parādīja tikko iznākušo kopoto rakstu pirmo sējumu. "Tūlīt to pasniegšu Liepājas Universitātes profesoram Edgaram Lāmam, kurš tam uzrakstījis priekšvārdu," viņš sacīja.
"Apgādā "Jumava" man jau iznācis kāds desmits grāmatu. Kad izdevniecībā "Zvaigzne ABC" bija sakrājies pārītis vai trīs manu vēl neizdoto manuskriptu, nolēmu, ka pagaidām nevajag viņiem neko jaunu sūtīt, un nosūtīju kārtējo manuskriptu izdevniecībai "Jumava". Tā sākās mūsu sadarbība. Samērā nesen man piezvanīja "Jumavas" vadītājs Juris Visockis, teica, ka grib izdot manus kopotos rakstus. Vienojāmies par pieciem sējumiem, un, lūk, pirmais jau iznācis," pastāstīja Ēriks Kūlis.
Tikmēr skvērā sāka pulcēties cilvēki – rakstnieki un žurnālisti. Ēriku Kūli apsveica Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle un Liepājas nodaļas vadītāja Linda Zulmane, aktieris, dramaturgs un rakstnieks Ēriks Vilsons (viņš jubilāram uzdāvināja glāzīti ar piebildi, ka tā "noder visādos veidos"), aktieris Aivars Kalnarājs, rakstniece Jana Egle, profesors Edgars Lāms. Pēc tam jubilārs pasniedza Lindai Zulmanei milzīgu šampanieša pudeli, sakot, ka "draudzīgi nosvinēsim, kad ierobežojumu kļūs mazāk". Viena no kolēģēm žurnālistēm pajautāja gaviļniekam, kā viņš uztver savus 80 gadus. Ēriks Kūlis atzina, ka tas ir tikai skaitlis, bet pats viņš jūtoties kā piecdesmitgadnieks. "Un kas gan ir astoņdesmit? Tie ir piecdesmit un vēl mazliet1" viņš dzīvespriecīgi piebilda.
Ēriks Kūlis (12.11.1941), prozaiķis, Rakstnieku savienības biedrs (1975). Pirmā publikācija laikrakstā "Komunists" (1962), pirmais stāstu krājums iznācis 1971. gadā. Daudzu stāstu, romānu, bērnu grāmatu autors – vairāk nekā pussimts grāmatu, un līdz gada beigām to skaits vēl pieaugs. 2011. gadā kļuva par Egona Līva piemiņas balvas "Krasta ļaudis" pirmo laureātu uzreiz par divām grāmatām – "Mūsu mīlestības krāsas" un "To stāsti rudenim". Kopā ar Egonu Līvu sarakstījis scenāriju filmai "Parāds mīlestībā", kas tika uzņemta Rīgas kinostudijā 1984. gadā.
Liba Mellere: Ar kādām domām sagaidījāt tik skaistu jubileju?
Ēriks Kūlis: Ar ļoti praktiskām! Paldies Dievam, ka šajā kovida laikā man nav jārīko liels jampadracis saistībā ar šo jubileju, jāuzaicina simt viesu un tamlīdzīgi.
Vai jums nepatīk lieli "tusiņi"?
"Tusiņos" ļoti labprāt esmu klāt kā skatītājs, ja tā var teikt. Turklāt pašreizējais laiks mudina cilvēkus būt individuālistiskākiem. Un vispār – jezgā domas nedzimst, darbam vajadzīgs klusums. Kā teicis klasiķis: "Kalpošana mūzām necieš kņadu."
Jau sen esmu gribējusi pajautāt – kāpēc jums nav savas elektroniskā pasta adreses? Jums taču ir tik daudz kontaktu ar izdevniecībām, kā jūs sazināties?
Neesmu arī sociālajos tīklos, un man nav arī savas mājaslapas – kāpēc man tas vajadzīgs… Man patiešām labāk patīk dzīvot mierā un klusumā, neredzu jēgu kliegt visai pasaulei par savām idejām, kā daži to dara. Ir taču cilvēki, kuri dzīvo internetā, visu komentē, par visiem notikumiem pauž savas bieži vien greizās domas, lai tikai izteiktos.
Bet ja izdevniecības grib man kaut ko paziņot, tās adresē vēstules manai sievai, un viņa mani sauc pie sava datora. Bet manējais pat pie interneta nav pievienots.
Kādi dzīves mirkļi bijuši visbūtiskākie un visvairāk palikuši atmiņā?
Varbūt tas skan pat vieglprātīgi, bet visforšākais notikums manā dzīvē ir tas, ka esmu piedzimis! Manuprāt, labāka notikuma nemaz nevar būt.
Kā jūs vērtējat pašreizējo laiku? Vai patiešām tas ir kaut kas nebijis un dīvains, vai arī, lūkojoties no dzīves pieredzes augstumiem, varat teikt, ka "ne tas vien bijis"?
Ja runā par kovidu, tad man uzreiz nāk prātā latviešu klasiķis Rūdolfs Blaumanis un viņa novele "Nāves ēnā". Man šķiet, ka tagad mēs visi – ne tikai Latvija, bet visa pasaule – dejojam tango ar pandēmiju. Lai dejotu tango, vajadzīgi divi, tā nu cilvēce palikusi ar pandēmiju viena pret vienu.
Kas uzvarēs – pandēmija vai cilvēce? Es ļoti ceru, ka cilvēce.
Jau vairāk nekā pieci miljoni aizgājuši viņsaulē, tās taču ir divas Latvijas un klāt vēl Igaunija. Cik daudz dzīvju un likteņu izsvītrots… Protams, Otrajā pasaules karā gāja bojā daudz vairāk cilvēku. Bet kurš gan zina, cik ilgi tas viss turpināsies. Taču jebkurā gadījumā – nedrīkst zaudēt optimismu.
Bet vai jūs esat vakcinējies?
Protams! Tuvākajās dienās iešu jau pēc trešās devas.
Pēdējos gados daudz spēku un laika veltāt kolēģu piemiņas iemūžināšanai un "vēsturiskā taisnīguma" atjaunošanai. Kāpēc?
Ja runa ir par piemiņas plāksni par godu Kārlim XII, tad, kā teicu, man vienkārši bija apvainojoši, ka plāksne pazudusi un šis vēsturiskais fakts pēkšņi bija izsvītrots no mūsu vēstures! Kā liepājnieks negribēju ar to samierināties un, tiklīdz radās iespēja, nogādāju šo plāksni atkal vietā. Ja runā par Egona Līva, Olafa Gūtmaņa un Mirdzas Ķempes piemiņas iemūžināšanu… Pirmām kārtām, mēs visi esam liepājnieki, jāturas kopā. Varat to uzskatīt par lokālpatriotismu.
Bet vispār – mēs visi bijām uz "tu", tā bija vienas paaudzes brālība, viņi bija man tuvi domāšanā, uzskatos, spītībā, rakstura spēkā.
Bet Egons Līvs mani kā jauno autoru mācīja, kā vajag rakstīt, varbūt dažkārt pat asi. Viņš skaidroja, ka rakstniecība nav kaut kādi danči, bet ļoti nopietns darbs. Man sākumā tā nelikās. Domāju – nu, uzrakstīšu, man tik viegli padevās, rakstīšu, kā iznāk… Bet viņš man teica: "Tu taču negribi, lai tevi sauktu par "spalvas žokeju", jādomā un jārok dziļāk, ka tas dzīvē arī ir."
Esat sarakstījis ļoti daudz grāmatu, nesen apgādā "Jumava" iznāca grāmatiņa bērniem "Vēliesjustieskā", tikko – kopoto rakstu pirmais sējums. Cik to ir pavisam?
Tagad 55. Tas ir kopā ar divām grāmatām krievu valodā "Мы с Максом" ("Mēs ar Maksi") и "Соло для лета" ("Solo vasarai"), kas iznākušas apgādā "Molodaja gvardija" ("Молодая гвардия") Vinifreda Krauča tulkojumā. Mani stāsti iznākuši arī krājumos lietuviešu, igauņu, slovāku un gruzīnu valodā. Nezinu, vai tulkojumi jāiekļauj kopējā skaitā. Un šajā gadā jāiznāk vēl vienai grāmatai. Apgādā "Zvaigzne ABC", par Liepājas ugunsdzēsējiem. Gribu uzsvērt – tā nav dokumentāla. Esmu ne reizi vien runājis ar ugunsdzēsējiem-glābējiem, viņi stāstījuši par savu dzīvi un darbu. Tā nav tēma, kur var kaut ko izdomāt vai "izzīst no pirksta", vajadzīgi konkrēti fakti no pirmavotiem. Tāpēc pamatā ir reāli stāsti, bet vārdi un uzvārdi ir mainīti. Var teikt, "balstīts reālos un iespējamos notikumos". Nosaukums – "Uguns Pēda". Ziniet, ir tāds sens tautas ticējums – ja sieviete grūtniecības laikā no kaut kā ļoti nobīstas, un visbiežāk – tieši no ugunsgrēka, un aiz bailēm pieskaras ar roku ķermenim, tad tajā vietā bērnam būs pēda. Manam varonim tāds sarkans plankums uz krūtīm arī ir, pēc formas kā pēdas nospiedums. Tā viņu arī iesauca – Uguns Pēda. Bet vispār grāmatā stāstīts par smago un bīstamo ugunsdzēsēju darbu. Ceru, ka līdz gada beigām iznāks.
Droši vien strādājat pie kādas grāmatas!
Protams! Nesen atdevu "Zvaigznei ABC" 16 īso stāstu krājumu, mazliet ar humoru un ironiju. Un nolēmu turpināt, pārītis jaunu stāstu jau uzrakstīti. Domāju, kam piedāvāt…
…Jāteic, ka Ēriks Kūlis strādā pēc principa "ne dienu bez rindiņas" – kādas divarpus stundas no rīta, pēc tam dodas pastaigā un vakarā raksta vēl pāris trīs stundas.
