Jēkabpils novadā svin Aleksandra Grīna 120.dzimšanas dienu

15.augustā apritēs 120 gadu, kopš dzimis rakstnieks, latviešu strēlnieks Aleksandrs Grīns, bet jubilejas pasākumi sākas jau piektdien ar biedrības „Aleksandra  Grīna fonds” un vietējo novadpētnieku rīkotajiem lasījumiem viņa dzimtajā pusē.

Kādreizējā Biržu, tagad – Jēkabpils novada Kalna pagastā jau pirms vairākiem gadiem uzlikts piemiņas akmens ievērojamajam novadniekam un ierīkots Aleksandra Grīna parks.

Jubilejas pasākumā piedalīsies Rakstniecības un mūzikas muzeja, Nacionālās bibliotēkas pārstāvji, kā arī rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis. Notiks literārie lasījumi. Piemiņas pasākumi turpināsies 15.augustā ar pašvaldības organizēto sarīkojumu.

„Kalnu pagastā sāk veidoties piemiņas vieta, doktorātā piemiņas istaba ar fotogrāfijām. Pirms tam Grīnam nebija ne muzeja, ne piemiņas vietas. Galvenie mērķi ir literārā mantojuma saglabāšana, popularizēšana, arī autortiesību jautājumu kārtošana,” par to, ar ko nodarbojas Grīna fonds un kādas norises gaidāmas Kalna pagastā, stāsta Aleksandra Grīna fonda valdes priekšsēdētāja, rakstnieka mazmeita Nora Romana.

Aleksandrs Grīnas (īstajā vārdā Jēkabs Grīns) dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķis Biržu pagasta „Ziedos". Aleksandrs ir jaunākais dēls ģimenē, bet viņam ir vecākais brālis - Jānis Grīns. Tā kā Jēkabs bija par Jāni piecus gadus jaunāks, tad viņš lielā mērā auga viens pats. Mācījies Dignājas Mežgala skolā, Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā. Viņa jaunību pārtrauca karš, pabeidzis Alekseja karaskolu Maskavā, viņš tika nosūtīts uz fronti. 1916. gadā Grīns panāca pārcelšanu uz jaundibinātajām latviešu strēlnieku vienībām. No 1916. līdz 1917. gadam A. Grīns bija latviešu strēlnieku rindās, bet 1917. gada septembrī, smagi ievainots, tika evakuēts uz Petrogradu. Pēc Latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas 1918. gada 6. aprīlī Grīns tika demobilizēts un devās uz dzimtajām „Ziedu" mājām, bet atrada tās nopostītas, bet 1919. gada sākumā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā viņš dezertēja un pārgāja Niedras valdības karaspēka pusē, nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā. Tieši frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu  - gan ne oficiāli, jo pasē vārds netiek mainīts. 1919. gada rudenī atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē un 1924. gadā Grīns demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē.

Strēlnieku gadi un karš ietekmēja A. Grīna dzīvi un darbību, viņš uz visu mūžu saglabāja karavīra stāju. A. Grīns latviešu tautas atmiņā dzīvo galvenokārt ar savu 1933.-1934. gadā izdoto vērienīgo episko darbu „Dvēseļu putenī"  - varoņteiksmu par latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules karā, kurās bija piedalījies arī romāna autors. Romāns ir daļēji dokumentāls. Viņa varoņi ir gan atsevišķi strēlnieki, gan visi strēlnieku pulki kā viens vesels - drosmīgi, jautri, izaicinoši.

1935. gadā A. Grīns vēlreiz pieskāries strēlnieku tēmai stāstu krājumā „Klusie ciemiņi".

Pavisam publicēti desmit A. Grīna romāni. Tajos dominē vēsturiska tematika. Romānā „Nameja gredzens" (1932) tēlota Kurzemes un Zemgales hercogiste 17. un 18. gs. Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks rosinājis sarakstīt arī romānus „Tobago" (1934), „Trīs vanagi" (1938) un diloģiju „Zemes atjaunotāji (1939). Savukārt triloģijā „Saderinātie" - „Pelēkais jātnieks", „Sarkanais jātnieks" (abi 1938) un „Melnais jātnieks" (1940). - rādīta grandioza Ziemeļu kara aina, darbojas daudzas vēsturiskas personas. Viena no A. Grīna daiļrades stila īpatnībām ir reālā un ireālā savijums, dažādu fantastisku elementu izmantojums. Laiku un telpu krustpunktos rakstnieks tiecas attēlot cilvēka iekšējo pasauli.

1920. gadā laikrakstā „Brīvā Zeme" publicēts pirmais A. Grīna stāsts „Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas", kurā vēstīts par latvieši karotājiem Pirmajā pasaules karā. No rakstnieka stāstu un noveļu krājumiem jāmin „Krustneša gaitas" (1921), „Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles" (1922), „Septiņi un viens" (1926).

Grīna spalvai pieder arī lugas „Karoga meklētāji", „Zemgales atmoda" (abas 1937), „Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis", „Kalēja līgava" (abas 1938).

Grīns bija arī publicists, tulkotājs, redaktors, viņš strādājis laikrakstos „Latvijas Kareivis", „Rīgas Ziņas", „Latvis". Viņš rediģējis grāmatas „Pasaules vēsture" (1929-1931), „Kultūras un tikumu vēsture" (1931), sarakstījis vēstures grāmatas skolām, tulkojis Ē. M. Remarka romānu „Rietumu frontē bez pārmaiņām u.c. Rakstnieks periodikā publicējis recenzijas, politiskus un publicistiskus rakstus, esejas, feļetonus.

1934. gadā A. Grīns strikti aizstāvēja Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsumu, sauca to par trešo atmodu. Trīsdesmito gadu otrajā pusē saņēmis vairākus apbalvojumus: Kultūras fonda godalgas, Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni. 1939. gadā atgriezies Latvijas armijā. 1941. gadā arestēts, pēc tam deportēts uz Astrahaņas cietumu. 1941. gada 25. decembrī izpildīts nāvessods. Reabilitēts 1991. gadā.

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti