Kristofers mācās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 11.klasē un uzskata, ka Veidenbaums ir labs piemērs tam, kā pirms daudziem gadiem tapusi dzeja var palikt aktuāla arī mūsdienās.
„Ja citiem dzejniekiem un rakstniekiem mēs varam pievilkt kaut kādas paralēles un domāt par to mūsdienu interpretācijā, tad, manuprāt, Veidenbauma dzejoļi ir vieni no tiem, kas ļoti tieši var pateikt to, kas arī mūsdienās ir ļoti, ļoti svarīgs un problemātisks. Manuprāt, Eduarda Veidenbauma dzīve, kas nav bijusi gara un rožaina, ir ļoti ietekmējusi viņa dzeju. Tā bieži tiek apskatīta kā depresīva un nomācoša, kas runā tikai par slikto dzīvē un cilvēkus sauc uz bezdarbību. Bet, manuprāt, šie dzejoļi cenšas pateikt ko pretēju. Es Veidenbauma dzejā saskatu ļoti izteiktu ironiju, kaut arī šie dzejoļi ir depresīvi, kā kāds varētu domāt. Šie dzejoļi ir taisīti tā, lai pateiktu tieši pretējo, lai cilvēku sauktu uz darbību, lai viņš domātu par to, kas ir augstāks un neieslīgtu dzīves parastajos priekos un ikdienas aktivitātēs, bet domātu arī par ko augstāku. Es ļoti novērtēju viņa ironiju dzejoļos, jo tā bieži nav pietiekami labi saprasta,” saka Kristofers.
Kā vienu no piemēriem viņš izvēlējies dzejoli „Kā gulbji balti padebeši iet”.
„Mēs tajā redzam, kā Veidenbaums cenšas parādīt kādu vienu pasauli un tūlīt pēc tam parādīt arī pretējo, kas saka otrādi: ka mums vajadzētu joprojām ticēt, ka mums vajadzētu darboties,” spriež Kristofers.
Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tāļu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.
