Daniela Zālīte mācās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 12.klasē un uzskata, ka Eduards Veidenbaums savā 150.jubilejā ir kļuvis par sava veida zīmi, par „garās, sarkanās, vijīgās šalles fenomenu”.
„Taču es ceru, ka šī Veidenbauma skandināšana nenoniecinās viņa savdabīgo fenomenu un neliks uz viņu skatīties ar ironiju, kā tas ir noticis ar Raini. Veidenbauma dzejas iedarbība, manuprāt, ir neprognozējama. Un, lai arī viņa dzeja ir drūma un vietām pat smagnēja, tajā vienmēr ir saspiestas emocijas un paradoksālā kārtā – arī racionālo elementu klātesamība, tā var palīdzēt, jo tumšos brīžus nomaina gaismas laukumiņi. Veidenbauma dzejā iekodētā pasaules uztvere un pašrefleksija arī lasītājā var izsaukt šos procesus," saka Daniela.
"Lai arī pats Veidenbaums nodzīvoja tikai 24 gadus, viņa dzejā – un mani tas pārsteidza – nav nekāda jauneklīga naivuma un patosa, bet gan skarba un ironiska attieksme, apzinoties atbildību. Veidenbaums pats saglabā tiesības ieslēgt gaismu, arī kad pārējie sēž tumsā. Tā ir gan garīgā tumsa, gan tumsa, lai pasaulē lūkotos neko neredzoši. Veidenbauma dzejā noteikti var runāt par brīvības apziņas cilvēku un konstantu, pat sakāpinātu bezkompromisu taisnīguma izjūtu. Šis taisnīgums Veidenbauma dzejā ir kā abonements, ko nevar pārtraukt," skaidro Daniela.
"Veidenbauma redzīgums, plašās zināšanas un atvērtais prāts, kā arī taisnīgums konstruē romantisko varoni, kas apzinās to, kādai pasaulei vajadzētu būt un kāda tā ir. Veidenbauma dzeja ir saruna pašam ar sevi, un matemātiskais prāts, kas viņam piemita, to padara arī par sakārtošanas un reizē brīvības rīku. Kad Veidenbaums mācās Tērbatā, tur ir pašnāvību tendence, un arī viņš par to ir domājis un rakstījis. Bet kaut kas viņu tomēr atturēja no pašnāvības veikšanas. Manuprāt, tā bija dzeja. Veidenbauma tekstos ir nolasāms gan viņa spēks, gan vājums,” rezumē Daniela.
Ar šīs zemes vareniem kopā tu varēji būt
Un valdīt, un kārumus baudīt, un līgsmot
ik dienas,
Bet cilvēku bēdas un trūkumus sirds tevim
jūt,
Un tumsības slogus, un varmāku nastas ikvienas.
Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi
Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi,
Ka pasaules mantas mums mierināt nespēj
prāta,
Ja ticības trūkst un mīlestīb' sirdī nav krāta.
Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā
smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij' dzīvības
aka,
Tu cilvēci sildīji garīgās verdzības salnā,
Un cilvēce atmaksu deva tev - Golgatas
kalnā.
