Alise Švandere no Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 12.klases Eduardu Veidenbaumu redz kā ļoti laikmetīgu dzejnieku.
„Viņš ir atradis valodas kodolu, ar kura palīdzību viņš spēj izteikt mums saprotamas izjūtas. Es teiktu – individuālas un pat valstij aktuālas problēmas. Viņu lasot, jūtu, ka aprakstītais nav nekas tāls. Veidenbauma skarbā ironija patiesi ir laikmetīga,” uzsver Alise.
Viņas izvēlētajā dzejolī Veidenbaums caur ironiju pauž savu izmisumu par to, ka daudz jau ir to gudro un izveicīgo cilvēku, bet ne visi spēj savu viedokli pateikt skaļi, tas ir, pastāvēt par to.
"Ne viņi visi iet uz sabiedrībai vēlamu mērķi, kas, manuprāt, ir sadarbība, saticība. Domāju, ka dzejnieks diezgan trāpīgi nosauc četrus cilvēku veidus: prātīgie, kas dara un strādā no sirds, bet visam pakļaujas; „godīgie”, kas ļoti izveicīgi darbojas, bet sniedzas pēc sava labuma. Trešie ir lētticīgie – savā ziņā arī pakļaujas, bet paļaujas nevis uz dievu, bet uz dieviņu kā labo onkulīti, kurš visu nokārtos viņu vietā. Un ceturtie, kurus Veidenbaums dēvē par „ārprātīgajiem”, ir personas – mākslinieki, zinātnieki, skolotāji un tā tālāk –, kurām nav vienalga, ka cilvēkam sāp, ka cilvēki nav brīvi. Viņi aicina domāt, izglītoties, lai saprastu, kas notiek mūsu katra iekšējā pasaulē un sabiedrībā, kā mums klājas. Viņi aicina rīkoties,” saka Alise.
Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj;
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.
Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie manīgi citu nopelnus slauc;
Ar manšetēm baltām un apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.
Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts,
Tie galviņas nodur un Dieviņam tic.
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un Dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.
Un “ārprātīgie” ir ceturtā suga,
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, –
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.
