"Man likās, ka tur nekā lieka nav un viss ir precīzs. Man radās sajūta, ka man jāiet noskaidrot, kā to var dabūt gatavu. Ronalds Briedis ir teicis, ka dzeju raksta ar nerviem. Man varbūt ir tādi, kas reaģē uz īsāku formu. Droši vien ātrāk var tikt tajā laukumiņā, kas ir starp rindiņām. Un ātrāk tur notiek tādi kā knikšķi smadzenēs vai uztverē, un, ja tie knikšķi notiek, tad tas dzejolītis dzīvo," atklāj Lāsma Olte.
"Līdz tiem knikšķiem prozā ir drusku ilgāk jāpastrādā un, iespējams, esmu nepacietīgāka par to, kas ir nepieciešams prozaiķiem. Sākumā es nodomāju, ka dzejolis ir tā kā daudz glītāk uzrakstīts plāns prozas darbam. Principā kaut kas tur tamlīdzīgs ir," spriež Olte.
Gan prozas, gan dzejas rakstīšanu Olte apguvusi Literārajā akadēmijā, tā ir arī iespēja pabūt kompānijā, kur visiem interesē literatūra.
"Mēs esam ļoti atšķirīgi gan vecuma ziņā, interešu ziņā, iespējams, arī kaut kādas tur ģimenes lomu ziņā," par savu domubiedru grupu, kas izveidojusies Literārajā akadēmijā jeb "Dzejas tehnikumā", stāsta Olte.
Katru gadu tur sanāk daudzi, kuriem patīk dzeja, daudzi arī atmet un sabīstas, katru gadu kāds tomēr izlemj turpināt.
"Tur drīzāk ir tie, kuriem patīk rakstīt, un nemaz nav tik noteicošs, kurš gan var pateikt, kā ir sanācis un kurš tur ir labs un kurš mazāk. Es nezinu, drīzāk tādi, kurus aizrauj," vērtē Olte.
Runājot par uzstāšanos publikas priekšā, Olte atklāj, ka sākumā šķitis, ka ""mirstamā kaite klāt", kad ir publiski jāuzstājas, un tad es kaut kad uzķēru, ka man tas diezgan labi patīk, bet es nezinu, kas tas ir, kas man tur patīk, tur droši vien kaut kādā psihoanalīzē var ieiet, lai atbildi atrastu".
"Kaut kas tur egoistiski skaists ir," par uzstāšanos un publikas atdevi spriež Olte.
Olte min, ka dzejas rakstīšana viņai ir kā fizioloģiska rotaļa.
"Ja es eju dzejas kursos un oficiāli skaitos, ka rakstu dzejoli, tad ir tā sajūta, ka rotaļa. Godīgi sakot, man dzīvē nekas tik viegli nav nācis kā dzejolīši, un es no tā ļoti mulstu.
Nesaprotu, kas tas ir, un vispār, kas mūsdienās ir dzejolis. Līdz ar to tad ir tas gan tiešā nozīmē, gan citās par to, ka man grūti, bet es cenšos ticēt, ka rakstu dzeju," norāda Olte.
Viņa arī min, ka nevar uzrakstīt ne rindu bez savas pagātnes.
"Manu pagātni ir ietekmējusi mana dzimtas pagātne, mana dzimtas pagātni ietekmējusi cilvēces pagātne līdz pat Ievai un Ādamam. Līdz ar to es esmu tikai kalps," tā Olte.
Bet par vārdu salikumu 'jaunais dzejnieks' viņa atzīst, ka tas glaimo, jo "es pati jūtos kā jaunā dzejniece, neraugoties uz to, ka es neesmu jauniete".
Lāsmas Oltes dzejolis, kas skan cikla "Jaunie vārdi" sižetā.
•
Tu piedzimi
uzreiz ar zelta aunādu
tu mirdzēji un devi gaismu
kas neļāva man gulēt
Es tevi baroju
ar peru pienu
un cerēju ka izaugs spārni
bet pamanīju ka tavā gaišā pierē
sāk ragi spiesties
kas neļāva man gulēt
Ap ragiem apmetu bizi
kā čūska tā apvijās
un žņaudza un rija
un neļāva tev gulēt
Kad biju tevi aprijusi
es tevi glaudīju
tu spēri man no iekšpuses
un neļāvi man gulēt
Tu piedzimi man atkal
kad biju aizmigusi
tu cirpi zelta aunādu
un neļāvi sev gulēt
