"Man nav nekādu stipru emociju pret vārdu salikumu "jaunais dzejnieks," atzīst Belkovska. "Bet es bieži vien apšaubu to, uz ko šis vārdu salikums tiek attiecināts. Uz ne tik jaunajiem dzejniekiem. Es nedomāju, ka vecuma ziņā, bet darbības laika ziņā, nu būtībā ir vienalga, bet tas mēdz būt mulsinoši, kas tiek definēti kā jaunie dzejnieki."
Runājot par pievēršanos dzejai, Belkovska atceras konkrētu epizodi no bērnības.
"Es atceros ļoti konkrētu epizodi: es palīdzēju mammai Preiļos kārtot grāmatu plauktu un atradu Imanta Ziedoņa "Ceļmallapas". Man bija 13-14 gadi, un tas bija pirmais dzejas krājums, kurš mani ļoti spēcīgi uzrunāja, un kopš tā laika es sāku lasīt dzeju,
un tad ap 18-19 gadiem sāku arī rakstīt," atklāj Belkovska.
Jau 10 gadu vecuma viņa rakstījusi stāstus ļoti vecā datorā, bet par dzeju šķitis, ka nevar to rakstīt.
"Man šķita, ka tā ir kaut kāda īpaša spēja [rakstīt dzeju], kura man nepiemīt, bet tad, kā jau minēju, 18 -19 gadu vecumā pie manis atnāca viena frāze, un man nešķita, ka es viņai varu atrast stāstu, tāpēc atradu dzejoli," atminas Belkovska.
Tā frāze bijusi: "Anniņa, lūdzu, izgulies", ko viņai vienmēr atgādinājusi tante.
Anna raksta arī lugas, Liepājas Leļļu teātrī ir iestudēta viena viņas izrāde, drīzumā viņa sāks strādāt pie jaunas izrādes "Dirty Deal Teatro". Un dzeja ietekmē arī dramaturģiju.
"Kad es strādāju pie sava līdz šim lielākā darba jeb bakalaura lugas, tur es jutu arī kaut kādu dzejas ietekmi, drīzāk veidā, kā es izmantoju valodu un kā es izsakos," vērtē Belkovska.
Vārdu spēles, ironija, lai arī reizēm ieskanas Belkovskas dzejā, nav viņai raksturīga.
"Ir tikai pāris dzejoļi, kur ironija gūst virsroku," atzīst dzejniece.
"Man šķiet, ka es esmu pati krietni ironiskāka, nekā ir mana dzeja, jo dzejas rakstīšanas procesā es mainos. Mana dzejas būtība un mana būtība mēdz būt divas pilnīgi dažādas lietas."
Anna atklāj, ka pēc dzejoļa uzrakstīšanas ir grūti atgriezties realitātē, atkal kļūt par normālu cilvēku, kurš spēj pieņemami socializēties. Bet, tā kā dzejoļi pagaidām top maz un lēni, nav bažu, ka dzejas rakstīšana aizvestu pārāk tālu prom no viņas cilvēciskās būtības. Turklāt līdzsvaram ir dramaturģija.
Annas Belkovskas dzejoļi, kas skan cikla "Jaunie vārdi" sižetā
sapņoju par māju ar deviņām verandām
māju kas sastāv tikai no verandām
zili stikli balti dēļi
pirmajā verandā dejos visi mani draugi kam nav ritma izjūtas
mūziku spēlēs maģis pašrakstītām kasetēm
otrajā turēšu kādu dzīvnieku
kuru var turēt verandā
trešajā istabas augus kam nolīgšu laistītāju
ceturtajā kāršu veļu
gaiss būs mitrs un smaržīgs
piektajā dzīvos Ance
mēs tur dzersim kafiju
skaistas un vecas
kā akmeņi
piepildīšu sesto verandu ar ūdeni
septītajā visu gadu varēs gulēt uz zemes
astotajā pārziemosim
nevienā no manām verandām nedrīkstēs pīpēt
es neatvainošos
devītajā sēdēsi tu skatīsies uz ielu mācīsies garāmgājēju mīmiku
2. siltākā vasara novērojumu vēsturē
kad esam nosaluši
kolektīvi zaudējam atmiņu
par to kā varējām vai nevarējām aizvērt vilciena logus kurpēm kuras noberza kājas peldvietām bez ūdenszālēm akmeņiem cilvēkiem apdeguma sāpēm diendusām zem palagiem pamazām kļūstot par tvaikiem
man ir tikai viena bilde ar tevi
ledus milzi
es centos paslēpt seju
tomēr saulē apdeguši deguni ir tikai laimīgiem cilvēkiem
atceros katru neērto ceļu uz nezināmām ūdenstilpnēm varbūt pat katru sāpīgo tulznu noberztus stilbus istabā salaistus odus mušas sasvīdušas plaukstas ledus kompreses norasojušas alus pudeles uz pieres
vārdam izkust ir divas nozīmes
MANIFESTS
visu zemju proletārieši, apgāzieties
tizla būs mana revolūcija
manifestējot vienīgo patiesību
sapīšos mikrofona vadā
vēlāk būs jāpiedzeras no kauna
visu zemju proletārieši, apraudieties
bēdīga būs mana revolūcija
nogurums ņems virsroku
es saskumšu
jo atnāks ļoti maz cilvēku
visu zemju proletārieši, apgulieties
miegaina būs mana revolūcija
nokavēju piketu jo trīs reizes atspiedu modinātāju
kāpēc tiem vienmēr jāsākas tik agri?
nesatrauksimies
cik karu ir neuzsākts zem segām
