"Es gribētu tiekties, ka manā profesionālajā karjerā arī literatūra un socioloģija var savstarpēji sadarboties, sastrādāties," saka Ance Kristāla. Viņa ir apguvusi Kultūras akadēmijā kultūras socioloģiju un menedžmentu, un šīs studijas sākotnēji, pievēršoties rakstniecībai, palīdzējušas aptvert kultūras lauku. Bet maģistrantūrā viņa ir pievērsusies socioloģijai un uzskata, ka abas lietas viena otru papildina.
Lai arī šobrīd Kristāla bilst, ka vēlas vairāk pievērsties sociālām tēmām dzejā, viņa atzīst, ka dzejas valoda un tēmas varētu mainīties.
"Pavisam noteikti, īpaši sākumā, kad es sāku rakstīt, - loģiski, tie bija kaut kādi personiski pārdzīvojumi iekšējie, un tad tas aizgāja līdz šim brīdim, kad es gribētu daudz vairāk noteikti rakstīt par sociālām tēmām," vērtē Kristāla. "Bet liekas,
man vienmēr vienlaicīgi dzejā ir parādījušies dažādi stili, vienmēr esmu vienlaicīgi rakstījusi gan ļoti personiskus dzejoļus ar ļoti konkrētiem tēliem, gan tajā pašā laikā man vienmēr patikusi tomēr tāda sirreālistiska dzeja, kas man vairāk varbūt izpaudušies kā eksperimenti."
Kristāla uzskata, ka dzejas īpašā spēja ir emocionāli uzrunāt.
"Man liekas, ka cilvēki, izlasot kaut vai vienu dzejas rindu, ir daudz vairāk emocionāli pacelti vai aizķerti, nekā izlasot socioloģisku pētījumu. Es domāju, ka tā ir tā spēja koncentrētā formā nodod ziņojumu, ko cilvēki spēj uztvert un asociēties," vērtē Kristāla
Dzejas rakstīšanu viņa apguvusi gan literārajā nometnē "Aicinājums", gan Literārajā akadēmijā.
"Kaut kādā pirmajā brīdī, kad tu izvelc savus dzejoļus no atvilktnītes draugiem, viņi apstiprina, nu jā, tur kaut kas ir, - tad tu sāc domāt, varbūt arī kaut kas varētu sanākt. Es pret izglītību jebkādā veidā esmu vienmēr attiekusies ļoti nopietni,
tad es uzzināju par "Aicinājumu" un Literāro akadēmiju, un tad man likās, ka es arī gribu daudz nopietnāk nodarboties ar dzeju. Pusaudža maksimālismā domāju, ka tā būs mana pamatnodarbošanās," atzīst Kristāla.
"Man gan liekas, ka tas ir diezgan pašsaprotami Latvijas kontekstā - apmeklēt "Aicinājumu", Literāro akadēmiju un Jauno autoru semināru."
Bet par vārdu salikumu "jaunais dzejnieks/ -ce" viņai pēdējā laikā ir mulsinoša sajūta.
"Man liekas, es jau rakstu pietiekami daudzus gadus, lai man nevajadzētu vairāk saukties par jauno dzejnieci, bet es saprotu, ka es savā dzejnieces karjerā, tā teikt, neesmu tik tālu, lai es būtu bez tā pirmā vārda jaunā," bilst Kristāla.
Tajā pašā laikā viņa uzskata, ka šis apzīmējums kādu laiku atbrīvo no atbildības, - ja jau esi jaunā dzejniece, vari arī pieļaut kļūdas.
Ances Kristālas dzejoļi, kas skan cikla "Jaunie vārdi" sižetā.
***
eksotisku zemju kuģi piestāj ostās kur
straujās mistrāla pūsmas atnes
spēcīgu smaržu no lavandu laukiem
strādnieki izkrauj milzīgas koka kastes
vienu pēc otras vienu pēc otras
mēness ir pāršķelta ananāsa puse virs viņu galvām
piecdesmit jaunas sievietes tumšu bronzas ādu
izkāpj krastā
divi vīrieši uz šauras koka laipas sagaida viņas
aizved
tālāk tumšas istabas saplēsta auduma apsēji un izmirkusi pusdienu maize
logu metāla rūtis
mēness ir pāršķelts ananāss virs viņu galvām
un nazis nomests turpat
pie kājām
***
mūsu noslogotie prāti dūc kā ventilatori vecu datoru sistēmu blokos
mūsu sociālā dzīve ir smalki pārdomātu rīcības aktu kopa vairākās interneta mediju platformās
dzīvs kontakts ir maz vēlams
tas atklāj daudzās nedrošības un pašapziņas trūkumu
nespēju aptvert plašu tēmu loku, kā tas maldīgi varētu šķist daudzajos ierakstos un norādītajās interesēs
mūsu zināšanas – nejaušu faktu kopums – ir apstrīdamas, taču neatkārtojamas
dažreiz tās papildina labi pārdomātus komentārus, taču bieži vien iegāž visnepiemērotākajos mirkļos
kad tiecamies pēc slēptas atzinības
ik vakaru pirms miega pirksti pēdējoreiz pārslīd klaviatūrai
noregulējot seriāla varoņu balsu skaļumu
sapņos viņi ir mūsu draugi, kas izceļas ar īpašu sirsnību
no rīta pamostoties, mēs jūtamies mīlēti
it kā tā patiešām būtu
