Vīneigais dzimtinē
palykušais safari
šudiņ ir cīt
hmm taitod čiuli
cyuku bēris
brauks filmēt pi myusu
ot ta beidzot byus prīca
ot ta beidzūt ruodeisim jūkus
symt vīntuleibys godu atpakaļ
viņ atguodoju kai smiejūs
kod oknys aizčūrkstēs skovrodā
byus laiks
gostu izdzonuošanai ar ciervim
trešā dīnā piec abādu
jī olkoni izīs nu meža
kaladū kaladū
nasaprass uovakli taidi
kur austrumi kur rītumi
a jau
muote syrduos
tok sev
vair navarim leidzēt
partū ka taidi jau mes asam
tī pādejī
īzemīši
Paskaidrojošie vārdi:
prīca - prieks
skovroda - panna
abādys - ēdiens no tikko nokauta dzīvnieka
olkons - izsalcis
uovakls - jokdaris
syrdeitīs - dusmoties
Runā dzejnieks:
Tas ir sajūtu dzejolis, jo tiešām esmu saticis cilvēkus, kas nav bijuši tālāk par Ogri. Tas ir kā groteska, un literārais "es" tur ir nostatīts tādā diezgan interesantā lomā.
Protams, mēs zinām, ka uz provincēm braukt ir četrreiz ilgāk, nekā no provincēm uz centru. Tāda tā dzīves kutelīgā situācija.
Dažreiz Latgalei pašai vajag tos stereotipus - vajag to šmakauciņu, vajag labsirdīgos cilvēkus, kulturālo mantojumu un kulināro mantojumu.
Bet, ja vajag filmēt dokumentālo filmu, tad jābrauc uz Latgali, jo tur tiešām cilvēki dzīvo safari, un katram ir gotiņa mājās. Tas ir absurds.
Latviešu Mirtas tantes sapnis ir nomiris. Ne katram ir tik romantizēta situācija mājās, tā ka varbūt pieslēgsim drusku to attieksmi un ieslēgsim reālo situācijas analīzi.
(Ierakstā klausieties arī otru Oskara dzejoli.)
