pēdējais cilvēks ir pārstājis runāt
visi vārdi ir beigušies
pēdējais cilvēks
veica eksperimentus ar valodu
dresēja valodu ar pātagu
līdz no tās palika
vien karogi vienos caurumos
„es taču centos
piespiest valodu teikt
vienīgi patiesību”
bet paraugieties kas sanācis
neviens vairs nerunā
postpatiesības laikmetā
visas valodas nonākušas pie nulles
un sasalušas ledū
pilsētas pārvērtās ledājos
frigidu ledus
skulptūru parkā
pēdējais cilvēks
iet pēc iespējas tālāk
no tā visa
pa piena ledu
pēdējais cilvēks
rāpjas piena aisbergā
tur augšā
viņu piemeklē
piena aklums
pēdējais cilvēks
pat viņš drīz aizmirsīs kas ir runa
vai arī pateiks pašu pēdējo vārdu
kā blīkšķis
vai ātrumkārbas pārslēgšana
atskanēs „klik”
piens sāks pludot verdošs
un ledus izkusīs
„klik”
un parādīsies jauni
skaisti dzīvnieki
daudz labāki par iepriekšējiem
lidojoši astoņkāji ar buldogu galvām
divgalvaini kotiki ar spārniem
zivis ar peļu galvām
pērtiķi ar krupju galvām
(…)
jaunie dzīvnieki
nostāsies ap pirmo cilvēku
un palūgs viņam
pirmo vārdu
No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls
Runā dzejniece:
Sākumā ir citāts no Elfrīdas Jelinekas, kas ir Nobela prēmijas laureāte. Ka viņa ir centusies piespiest valodu teikt tikai patiesību. Vārdiem tagad vairs nav nozīmes, bet paliek jautājums, ko kā rakstniece viņa var izdarīt ar vārdiem.
Dzejolis ir eshatoloģiska (saistīta ar pasaules galu - red.) vīzija par pasauli. Pazūd cilvēce, un parādās jaunie cilvēki, jaunais pirmais cilvēks. Dzīvnieki ir atsauce uz viduslaiku bestiārijiem, uz tiem fantastiskajiem dzīvniekiem.
Šo dzejoli radīt iedvesmoja mākslinieku apvienība AES+F - tā ir apvienība no Krievijas. Viņiem bija instalācija Inverso mundus - apgriezt pasauli -, kurā viņiem bija himēras, fantastiski dzīvnieki. Tas mani iedvesmoja, man likās forši kaut ko izdarīt ar šo tēlu.
Tagad ir tāds periods, kurā es bieži rakstu ar kultūrvēsturiskām alūzijām. Sēžu un pētu to jautājumu, lai tas būtu loģiski.
Pirmais, pēdējais cilvēks ir arhetipi. Nīčem ir pēdējais cilvēks. Arī Kamī par to runā. Pirmais, pēdējais cilvēks ir motīvs, kas atkārtojas Eiropas literatūras un filozofijas vēsturē.
