Studiju gados Agnese daudz lasīja ārzemju autoru darbus par jauniešiem un vienā brīdī tas viņu pamudināja pašu ķerties klāt šai tematikai, kas latviešu literatūrā nav plaši pārstāvēta. Tā arī radās „Slīdošās kāpnes”, kas ir romāns par Latvijas vidusskolēnu dzīvi, problēmām, attiecībām un izvēlēm.
„Sajūtas ir divējādas. Ir, protams, ļoti liels prieks un saviļņojums, un ir, protams, kā jau visās pirmajās pieredzēs, zināms uztraukums,” saka romāna autore, un divējādās sajūtas Agnesei Zarānei raisa pēkšņā publicitāte, kas pavada pirmās grāmatas klajā nākšanu. Latvijas Radio ir pirmā vieta, kur viņa sniedz interviju, pēc tam tās sekos cita citai.
„Es sāku rakstīt diezgan agri - padsmit gados, bet es sāku ar dzeju. Pieaugot es sapratu, ka man arī pieaug interese par to, un es pieteicos uz programmu „Literārā akadēmija”, stāsta Agnese. Tobrīd viņa jau studēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un Literārajā akadēmijā darbojās paralēli studijām Ronalda Brieža un Ievas Melgalves vadībā:
„Es tajā laikā diezgan daudz lasīju romānus un stāstus tieši jauniešiem, bet vairāk ārzemju autoru. Un man ienāca prātā, ka būtu ļoti interesanti, ja kāds latviešu autors varētu pamēģināt uzrakstīt par Latvijas jauniešiem mūsdienās. Un es domāju – kāpēc gan es pati nevarētu pamēģināt kaut ko tādu izdarīt? Tā es pieķēros pie šī darba. Un tas mani pašu aizrāva un ierāva iekšā. It kā es biju izplānojusi to sižetu, bet brīžiem man bija tā, ka tie varoņi man drusciņ pašu pārsteidza, kaut kādas viņu rīcības, ko es pati nebiju iepriekš izfunktierējusi.”
Romāna galvenā varone ir 18-gadīgā Signe. Dažas dienas pirms mācību sākuma 12. klasē viņa ar mammu pārceļas dzīvot no Ludzas uz Rīgu. Viņai jāatrisina vairāki „cietie rieksti” – jāatrod sava vieta skolā, jāšķetina vecāku sarežģītās attiecības un jāiepazīstas ar pirmās mīlestības jūsmu.
„Mazais dzīvoklis bija jauki un mājīgi iekārtots. Pie durvīm mani sagaidīja klasesbiedrene. Mazliet kautrīga gaišmate zilā T krekliņā un saplēstās džinsenēs. Pēc viņas izskata jau gandrīz nospriedu, ka esmu pārāk uzcirtusies un apsvēru iespēju atgriezties mājās, lai pārģērbtos. Bet tad ieraudzīju Sintiju. Plīvojošā koši rozā kleitiņā un augstpapēžu kurpēs.
„Signe, saulīt!” Viņa metās man virsū. Ja godīgi, izskatījās, ka viņa jau ir izsūkusi vismaz puspudeli. Sintija grīļojās, un tas apskāviens man šķita pārspīlēti satuvinošs pirmajam kopīgajam tusiņam”.
„Sintij, kur ir tavi vecāki, ka tu vari rīkot šādas ballītes?”
„Ha! Nujā, visi pārējie to zina jau sen un laiku pa laikam apciemo mani. Manējie pa Berlīni ņemas. Man vēl pēdējais gads jānomoka, tad es ar’ mukšu prom”.”
Gluži organiski romānā ienāk arī visa mūsdienu problemātika – tostarp, šķirtās ģimenes un aizplūšana uz ārzemēm. Autore atzīst – viņai vissvarīgāk bija runāt tieši par jauniešu attiecībām – gan ar vienaudžiem, gan vecākiem, gan katram pašam ar sevi.
Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem grāmatas saistībā Agnesei ir – vai romāns ir autobiogrāfisks. Viņas atbilde ir „nē”, visi personāži ir viņas fantāzijas uzburti. Protams, dažas situācijas no savas dzīves viņa izmantojusi, kaut vai piemēram to, ka arī pati savulaik no Latgales ieradās mācīties Rīgā.
Arī ar darba nosaukumu „Slīdošās kāpnes” viņa savā ziņā vēlējās uzrunāt pirmkārt jau sevi:
„Nosaukums ir metafora par to, kāda ir dzīve, ja tu esi neapzināts tajā, ja tu neapzinies savas vēlmes, savus ideālus, ja tu neseko tiem, tad tu it kā atrodies uz tādām kā slīdošajām kāpnēm, tev nav nekādas nozīmes spert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo tevi jebkurā gadījumā tās slīdošās kāpnes kaut kur aizvedīs. Man arī pašai, kad man bija tie padsmit gadi, man nebija sajūtas, ka es zinu, ko es vēlos un kāpēc man tas būtu jādara. Un es gribēju uzrunāt varbūt kaut kādā ziņā pati sevi, ka ir jādomā par to, kas ir tā tava lieta, ko tu vēlies darīt šajā dzīvē un kā doties šajā virzienā”.
Agneses Zarānes veikumu par patīkamu pārsteigumu dēvē latviešu literatūras projektu vadītāja apgādā „Zvaigzne ABC” Bārbala Simsone. Jau labu laiku - līdzīgi pasaules tendencēm - latviešu literatūrā sevi piesaka ļoti interesanti gados jauni autori, bet līdz šim viņu intereses objekts vairāk bijis fantāzijas žanrs.
Agnese Zarāne ir viena no retajām, kas raksta tieši par pašu jauniešu šī brīža ikdienu un dzīves izjūtu.
„Tātad tas, kas ir pazīstams, kas ir zināms, viss absolūti reālistiski un turklāt vēl ar tādu diezgan neparasti dziļu psiholoģisko tvērumu. Gan attiecībā uz galveno varoni, gan attiecībā uz galvenās varones mammu. Agnese ir parādījusi savu spēju arī uz psiholoģisku analīzi, uz dažādu raksturu tēlojumu, viss nav tikai melns un balts. Un, protams, es arī novērtēju, ka jauns autors pats ar savu manuskriptu ierodas, jo tam ir vajadzīga zināma drosme,” saka Simsone.
Kopumā šobrīd pieejams visai plašs jauniešu auditorijai domātas literatūras klāsts, bet galvenokārt tie ir tulkotie darbi, kuru vidū īpaši populāras ir grāmatu sērijas „Krēsla” un „Bada spēles”.
Latviešu autori nav pārāk naski uz literatūras radīšanu tieši jauniešiem, Agnese Zarānes romāns šajā jomā ir ļoti saistošs un būtisks pienesums.
