“Šis nav nedz stingri dokumentāls, nedz arī autobiogrāfisks darbs. Galvenie varoņi sacerēti. Romāna darbība norisinās gan 20. gadsimta septiņdesmito gadu pirmajā pusē, gan 21.gadsimta tā dēvētajos liesajos gados,” - tā romāna “Muzejs” autors dzejnieks un esejists Jānis Rokpelnis.
“Kādreizējais muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Igors tā arī neatcerētos par jaunības dedzīgo aizrautību ar nezināma mākslinieka gleznu, kuru pats nodēvējis par “Epikūra atomkaru”, ja ne bailes iestigt pensionāra ikdienas pelēkajā apmierā. Jānis Rokpelnis dzejniekam piedienīgā lakonismā detektīvstāsta sižetu savij ar plašām pastaigām mākslas druvās un ežmalās, pa ceļam pieķerot klāt arī mūžīgos tematus par nodevību un iespēju pašam aizvērt šīs pasaules durvis,” romānu raksturo tā redaktore Gundega Blumberga.
“Dzīvi bendējošs noslēpums, šamaniski izstāstīts stāsts. Ietilpīgs lakonisms mijas ar krāsām, kuras trieptas bez jelkādas saprāta kontroles. Rokpeļņa lieliskās liriķa izjūtas gaismā nāk galvenā varoņa nogurums staipīt sevī neapraktu līķi. Tas ir karātavu humors, kas palīdz nestundā, sak, tūkstošiem ir līdzīgas problēmas, bet dzīvo mierīgi nost! Atliek lūgt Santa Muerte – Svēto Pasargātāju Nāvi – tā nenāk... Jā, arī laime dažreiz nenāk brēkdama,” - tā rakstniece Inga Ābele.
Jānis Rokpelnis (1945) studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas Universitātē, pabeidzis filozofijas studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Izdevis vairākus dzejas krājumus, eseju krājumus, romānu, scenārija autors vairākām animācijas filmām. Bijis redaktors lielam skaitam jauno autoru dzejas un daiļliteratūras grāmatu. Dzejnieks saņēmis Baltijas valstu prestižāko balvu – Baltijas Asamblejas balvu (2000), kā arī vairākus nacionālus apbalvojumus (Literatūras gada balvu, žurnāla “Latvju Teksti” balvu, Ojāra Vācieša prēmiju u. c.).
