Lai gan pēc dāliju pušķa saņemšanas cienījamais jubilārs atklāj, ka dzimšanas dienas nesvin kopš 20 gadu vecuma un vislabāk šo dienu pavadītu, turpinot rakstīt iesākto romānu, arī viņš atzīst, ka šī dzimšanas diena ir satapšanās ar nezināmo.
"Tas nav piedzīvots, kā ir, kad cilvēkam ir 70 gadi, un viņš ieiet astotajā gadu desmitā, kurš, kā zināms, mēdz būt arī pēdējais šīs saules desmitnieks... Es nevaru teikt, piemēram, pēc desmit gadiem es uzbūvēšu māju. No otras puses, man nekas nemainās. Protams, nepatīkamas visas slimības, kas varētu būt, bet tās ir nepatīkamas no zīdaiņa vecuma," saka Jānis Rokpelnis.
Savā radošajā mūžā Rokpelnis paguvis daudz - jaunībā studējis filozofiju, strādājis izdevumos "Literatūra un Māksla", "Karogs", darbojies Rīgas kinostudijā, bijis scenārists, prozaiķis un jauno autoru skolotājs, arī docētājs Latvijas Kristīgajā akadēmijā, tomēr visilgāk - dzejnieks, jau 55 gadus.
"It kā dzejdarim un skunstniekam pienāktos būt gaisā pasistam, lūk, es tāds esmu jau kopš bērna kājas, ļoti nepraktisks uz tehniskām lietām, uz visādām vīriešu būšanām. Sevišķi sadzīves sīkumi man ir vesela problēma. Ja man jānoņemas ar sadzīves sīkumiem, es nevaru rakstīt, tas atņem visu enerģiju," atklāj Rokpelnis.
Mūžīgo konfliktu starp radošo garu un ikdienas dzīves rūpestiem "Lielajā Kristapā" skatāmajā filmā "Rokpelnis" atklāj jaunais režisors Arturs Hnikins. Lai gan iedvesmojušas Rīgai veltītās esejas, stāsts izvērties citādi. "Kad sāku taisīt, gribēju apvienot šo personu - Jāni Rokpelni ar Rīgu, bet kad pietuvojos viņam, es ieraudzīju viņa personīgo drāmu, divpusību, ar kuru viņš cīnās visu laiku. Bija interesanti vērot, kāds viņš ir sabiedrībā ar cilvēkiem, kāds - privātajā telpā," stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās mākslas programmas 4.kursa students Arturs Hnikins.
Jaunā filma tiks rādīta arī sestdien, 3.oktobrī, Ikšķiles tautas namā - dzejnieka jubilejas vakarā un jaunā dzejoļu krājuma atvēršanā.
