Šogad atzīmēsim romantiskā latviešu rakstnieka un dzejnieka Jāņa Poruka 145.jubileju. Šogad arī vēl viena jubileja saistībā ar Jāni Poruku - aprit 50 gadu, kopš Druvienas bijušajā pagastskolā iekārtots rakstniekam veltītais muzejs. Šis muzejs ir unikāla kultūrvēstures liecība, kāda 19. un 20. gadsimtu mijā bija Vidzemes lauku skola.
Druvienas Vecās skolas muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne klasē, kas glabā liecības par laiku, kad te mācījās Poruka stāsta „Kauja pie Knipskas” varoņi, liek iztēloties, kā tas toreiz bija, kad skolotājs stāvēja katedrā, bet skolēni sēdēja piecvietīgos solos:
„Man liekas, ka te jau tās sajūtas runā - pirmā skola, pirmais pakāpiens viņiem visiem bija, brāļi Egles, brāļi Straumes, Poruks, kas te mācījās.”
Blakus klasei ir kambaris, kurā tāpat kā toreiz glabājas ēdiena lādītes, kas šodienas skolēniem varētu šķist pat visai nesaprotama lieta.
„Te ir tas lādīšu kambaris, kur Cibiņš sēdējis sabristās pastalās un norautu svārku piedurkni, un pacilāja savu maizes maisiņu. Kas tad tur bija? Saziedējusi rupjmaizes doniņa. Un, runājot par Buņģi un Cibiņu, tā lielā mācība, ko te, tajā lādīšu kambarī, viņiem var iedot, tas ir - es negribu slavēt nabadzību un izsalkumu…
Jo, kad es saku, ka Cibiņš izsalcis paņēma savu maizes maisiņu, tāds 5-6.klases puika man prasa - bet sakiet, kas ir izsalkums? Es tā samulsu vienu brīdi, un tad es saku - ak, tu, laimīgais bērns, ka tu nezini, kas ir izsalkums un lai dievs dod, ka tu nekad nezinātu. Bet, te stāvot, varbūt to maizes rieciena vērtību viņi novērtē,” spriež Zvaigznekalne.
Viņa stāsta, ka Poruka varoņi Cibiņš un Buņģis gluži izdomāti personāži nav, muzeja vadītājai savulaik nācies uzklausīt gados veco druvēniešu atmiņas, kas glabā arī šo notikumu.
„Kauja pie Knipskas”, tā pamatdoma man liekas, ka tur saduras labais ar ļauno un tā cīņa jau ir mūžīga. Es tagad rītos klausos Cimdu Jettiņas, Jettes Užānes dienasgrāmatu lasa, tas ir tāds svētrīts to noklausīties! Viņa saka, tas skaļais un tas bravurīgais jau nāk ar skaļumu, bet tas klusais un patiesais, tas nāk klusām, un tad mūsu ziņā jau ir to atpazīt,” saka Zvaigznekalne.
Un izrādās - arī populārākajam Poruka darbam „Pērļu zvejnieks” ir savs pamats, jo šajā pusē patiesi bijušas atrodamas pērļu gliemenes:
„Jā, viņas ir bijušas, man jau ir vēsturiskie izraksti, kā ķeizara laikā tā zvejošana bija noteikta. Un Poruks arī šos stāstus saklausījies, un viņu ļoti pārņēmusi šī ideja par pērļu zvejošanu. Tas pirmuzmetums „Pērļu zvejniekam” top, mācoties Liezēres skolā.”
Jāni Poruku var vērtēt, kā vienu romantiskākajiem latviešu dzejniekiem un rakstniekiem. Ligita Zvaigznekalne atzīst, ka ne jau visiem viņa darbi ir izprotami, bet šobrīd varot just, ka interese pieaug:
„Lēnām atgriežas. Tad, kad Poruks mirst 39 gadu vecumā, 1911.gadā, Aspazija raksta - kāpēc mēs Poruku nesapratām? Varbūt tāpēc, ka viņš redzēja tālāk par mums un sajuta vairāk, viņš rakstīja tai paaudzei, kas nāks 100 gadus pēc mums. Nu tad man liekas, ka tie vārdi tādi pravietiski, tagad ir tas laiks, tas raupjais, steidzīgais laiks, kas dzen.”
Vecās skolas muzejs liek aizdomāties par daudz ko gan saistībā ar Poruka daiļradi, gan arī mūsu vēsturi un šodienu, nu kaut vai viens aspekts - kādreiz šajā skolā mācījās pat ap 100 bērnu, kas daudzām mūsdienu lauku skolām vairs ir tikai sapnis. Un tāds arī ir šī muzeja mērķis, reizē iepazīt mūsu vēsturi un arī rosināt pārdomas.
„Šobrīd tik lieli vēji skrien pāri, un visas robežas ir vaļā visādā ziņā, un tad man liekas svarīgi ir zināt, kā tas bija. Domāt šodien ļoti ir jāmācās jaunajiem cilvēkiem, domāt, novērtēt, nu varbūt arī tāpēc tā vieta ir vajadzīga. Un galvenais, es esmu vislaimīgākā, ja viņi, projām ejot, saka, bet kur to un to Poruka darbu var izlasīt? Un tad es domāju, tad jau man ir bijis vērts te stāvēt un runāt! Tas jau ir tas galvenais!” priecājas Ligita Zvaigznekalne.
Šovasar jūlijā, atzīmējot Druvienas Vecās skolas muzeja izveides 50-gadi, būs arī jubilejas pasākums, kurā muzeja vadītāja vēlas sapulcināt visus, kuriem ir bijusi saistība ar muzeju gan sākuma, gan vēlākos gados.
