Pirmā Latvijas Radio Dzejas festivāla izskaņu bagātināja Knuta Skujenieka dzejolis, un arī šajā reizē, pulcējoties Cēsīs, svarīgi, ka viņš ir klātesošs dzejā. Vaicāts, vai no Skujenieka ko aizguvis, iemācījies, Jānis Rokpelnis atteic, ka ļoti daudz. Viņš turpina:
"Kā dzejnieks es izaugu pilsētā, kur es mācījos un no kurienes nāca Josifs Brodskis – toreizējā Ļeņingradā, dzejiskā andergraundā, kur bija "nepadomju" dzeja,
kur cilvēki rakstīja dzeju, kura nodarbojās ar estētiskām problēmām, bet neiesaistījās kategorijās, kurās tapa padomju literatūra. Knuts Skujenieks nonāca pie šīs dzejas dīvainā kārtā, bet loģiskā kārtā – caur lēģeri. Kad parādījās viņa pirmās publikācijas presē, tas man tiešām bija kā belziens pa galvu. Tas atšķīrās no mūsu lielāko latviešu dzejnieku toreizējās dzejas, kas oponēja režīmam dažādā veidā, Ēzopa valodā. Tā bija tīra lirika, kas nerēķinājās, ka vispār eksistē kaut kāda padomju domāšana. Jo padomju literatūra bija domāta kā ideoloģija, tāpēc to labi apmaksāja, talantīgākos rakstniekus īpaši turēja. Pret šo ideoloģiju vai nu cīnījās vai pakļāvās, bet šī bija dzeja, kura bija pilnīgi neatkarīga. Vēlīna Vizma Belševica, Egils Plaudis piederēja pie tādiem dzejniekiem. Piederēju arī es, jo izaugu tajā pašā augsnē, kurā izauga Josifs Brodskis."
Jānis Rokpelnis atgādina par grāmatu, ko uzrakstījis par Knutu Skujenieku – "Smagi urbjas tinte": "Tā tapa daudzu stundu sarunu rezultātā. Man bija jāatrāda Knutam piecas sešas sarakstītās lappusītes, kas, protams, apgrūtināja. Es viņam teicu – apraksti savas raksturvājības. Viņš ilgi domāja. Es saku – tu dažreiz paliec pikts, bet tikai uz brīdi, pēc tam tev pāriet."
Vēl šobaltdien, rakstot dzejoļus, Rokpelnis izolējas no apkārtējās dzejas. Kad jūtas, viņa paša vārdiem – "atšālējies", dzejnieks paņem pāris grāmatas, lai dabūtu "belzienu" – Osipa Mandelštama un Knuta Skujenieka liriku, arī "Latvju dainu" izlasi par dabu.
Bet par ko mūslaikos iestāties jaunam autoram, kad it kā vairs nav varas spīles no ārpuses? Rokpelnis atbild: "Ir sens teiciens "grūti laiki sabiedrībai – labi laiki dzejai" (ir par ko cīnīties). Lasot mūsdienu dzeju, ir tādas mūžīgas problēmas pret ko karot, teiksim, pret necilvēcību, kas izpaužas karā Ukrainā, kas ir baismīga. Šajā mūžīgajā diskusijā, vai cilvēks piedzimst labs vai slikts, tomēr pierāda, ka cilvēks piedzimst ļauns." Dzejnieks karo arī pret savu iekšējo ienaidnieku, viņš piebilst.
"Dzejas radīšanā ir svarīga intuīcija, nevis izskaitļot, izdomāt. Tikai tā mēs varam izrunāt neizrunājamo, saprast neredzamo, tikai gara acīm skatāmo,"
teic Jānis Rokpelnis, "Ne velti bieži vien dzejnieks un vispār mākslinieks ir visvājākais savu darbu interpretētājs un skaidrotājs."
Latvijas Radio Dzejas festivāla Cēsīs līdz ar Rokpelni savus darbus lasa dzejnieces Daina Sirmā, Elīna Bākule-Veira un Marija Luīze Meļķe. Ar savām rindām dalās arī Cēsu kultūras biedrības "Harmonija" autore Lauma Daugiša. Savukārt mūzikas un dzejas mūžseno savienību apliecina mūziķis Klāvs Kalnačs.
Pasākums notika 2. septembrī Cēsīs, Mākslas telpā "Mala".
