Linards Tauns, īstajā vārdā Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš, dzimis 1922. gada 13. oktobrī Tukuma apriņķa Milzkalnes pagastā, Ragaciemā, pagasta darbveža ģimenē. Bērnību un jaunību viņš pavada Rīgas nomalē Anniņmuižā. Agri aizsākas viņa interese par dzeju – sākumā ģimenes ietekmē, vēlāk jauneklis apmeklē arī rakstnieku vakarus, jūsmojot par Aleksandra Čaka, Erika Ādamsona, Viļa Cedriņa dzeju.
1944. gadā viņš kopā ar brāli Tālivaldi ir spiests evakuēties uz Vāciju. Neilgi pēc tam Arnolds kļūst par Taunu, jau 1946. gadā savu pirmo dzejas publikāciju parakstot ar pseidonīmu. 1950. gadā pārceļas uz Ņujorku, kur sākumā strādā vienkāršus darbus, vēlāk – par burtlici tipogrāfijā un redaktoru “Latvju Žurnāla” redakcijā.
“1951. gada marta sākumā Tauns iepazīstas ar citu jaunu dzejnieku, kas nesen ieradies no Vācijas, – Gunaru Saliņu. Viņu abu un citu jaunās paaudzes latviešu satikšanās kļūst arvien biežākas un līksmākas (viņu biedri ir rakstnieka Antona Austriņa meita Mudīte Austriņa, rakstnieks Teodors Zeltiņš, gleznotājs Fridrihs Milts un daudzi citi), līdz izveidojas tas neformālais grupējums, kurš pazīstams kā “Elles ķēķis” un kuram tuvāk vai tālāk stāvējuši visi tuvākajā apkaimē dzīvojošie jaunās paaudzes literāti. Sanākšanas visbiežāk notiek “Elles ķēķa” rajona krodziņos, retāk – Tauna mazajā dzīvoklītī Manhetenā, 41. ielas 505. namā,” Linarda Tauna dzejas apkopojuma (“Dzeja", apgāds "Mansards", Rīga, 2011) priekšvārdā raksta grāmatas sastādītājs, literatūrzinātnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš.
Tauna īsās dzīves laikā tika izdoti divi viņa dzejas krājumi – “Mūžīgais mākonis” (Zviedrijā, 1958) un “Laulības ar pilsētu” (ASV, 1964, sastādījis Gunars Saliņš). Iepriekšminētajā Kārļa Vērdiņa sastādītajā izdevumā latviešu lasītājiem ir iespēja iepazīties ar visiem pieejamajiem Tauna dzejoļiem – arī tiem, kas bijuši atstāti ārpus krājumiem.
Lai arī trimdā nav cenzūras ierobežojumu, ar ko nākas sadzīvot Padomju Latvijā palikušajiem dzejniekiem, un Ņujorkas kultūras dzīves dažādība trimdas literātus iedvesmo attīstīt modernu dzejas valodu, sevis pierādīšanas ceļš latviešu autoriem ASV nav viegls. Gan “Elles ķēķa” draudzīgā bohēma, gan “dzeja kļuva par veidu, kā saliedēt un sadziedēt varmācīgi pārlauztās dzīves, mīlēt un svinēt savu esamību,” par “Elles ķēķa” grupējumu raksta Vērdiņš.
Ilgas, tikko jaušams neiederīgums, melanholija un nelaimīga mīlestība Tauna daiļradē bieži izteikta dinamiskas, brīžiem pretrunīgas pilsētas tēlā. Viņa, iespējams, pazīstamākajā dzejolī “Plīvošana ar pilsētu” lasāms: “Laucinieks būdams, es, iebraucis pilsētā, mīlēju šīs gaismas,/ Kaut arī zīmēs, valodās, skaņās ir ieslēptas baismas.”(…) “Un pilsēta mani par plakātu uz saviem stabiem līmē,/ Un, pacelts sienās, kam par pamatu griezums,/ Es brīnos, kā var kļūt/ Tik mēms un kliedzošs reizē.” Pilsēta viņa dzejā ir gan patvērums un ikdienas iedvesmas avots (“Kad man vairs cita nebūs ko glaust,/ Es likšu savas plaukstas,/ Kur akmens auksts.” (no dzejoļa “Nams” krājumā “Mūžīgais mākonis”)), gan metafora ilgām pēc mājām (“Tagad, dzīvojot zem neona,/ Kas balo kā kauli,/ Labprāt aizietu atpakaļ/ Gaismā, kas krīt/ No piena āboliem.” (no dzejoļa “Mana pirmā spuldze uz stūra” krājumā “Plīvošana ar pilsētu”)), nereti šīs šķautnes apvienojot (“Pirmoreiz redzēta iela,/ Bet tik pazīstama un tuva,/ Itin kā viņā es būtu bijis un dzimis/ Visus pēdējos gadsimtus.” (no dzejoļa “No šīs ielas šai ielā” krājumā “Plīvošana ar pilsētu”)).
Tauna tekstos saplūst pieredzētā un iztēlotā pilsēta, esošā un ilgotā: “Es braucu ar tramvaju,/ Itin kā būtu atgriezies Rīgā, – (…) Tilti vairs nekur neved, bet sāk stīdzēt caur manu kāju stilbiem” (no dzejoļa “Es braucu ar tramvaju” krājumā “Plīvošana ar pilsētu”). Pilsētas pieredze ļauj izsapņot un dzejas valodā iztēlot visdažādākās izjūtas (“Iziešana uz šīm ielām/ Ir kā aizplūšana ar upēm ielām.” (no dzejoļa “Svešā pilsētā” krājumā “Plīvošana ar pilsētu”)), arī sarežģītas un pretrunīgas.
50. gadu beigās Tauna dzeja kļūst arvien drudžaināka, un šķiet, ka dzejniekam pēc uzdzīves brīžiem ir grūti atgriezties ikdienā. Arī draugs un domubiedrs Gunars Saliņš par šo laiku ir rakstījis, ka gaišie tikšanās brīži ar Taunu viņa dzīves pēdējos gados kļuva arvien retāki. Linards Tauns mirst 1963. gada 30. jūlijā.
