Izstāde «Rīgas pieraksts dzejā»: Jānis Sudrabkalns - tēlainā un konkrētā Rīga

Turpinām iepazīstināt ar Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstādē “Rīgas pieraksts dzejā” pārstāvētajiem autoriem no četriem Rīgas vēstures periodiem. Šoreiz RMM un LSM.lv rakstu sērijā “Pilsētas dzejnieka portrets" pievēršamies dzejniekam Jānim Sudrabkalnam (1894–1975).

Starpkaru Rīgu izstādē reprezentē “Elektrizētās Rīgas” ideja – 20. gadsimta sākuma pilsēta, kas sajūsmina ar bagātīgo kultūras dzīvi, tai sabalsojoties ar modernisma tendencēm Rietumeiropā. Šajā periodā pilsētu apdzejo Arveds Švābe, Aleksandrs Čaks, Pēteris Ērmanis, Eriks Ādamsons, Linards Laicens, Mirdza Ķempe, Lūcija Zamaiča, Austra Skujiņa, Andrejs Kurcijs, Valdis Grēviņš, Jānis Grots un, protams, Jānis Sudrabkalns. 

Viņa dzejas krājumā “Spuldze vējā” Rīgas vietas atpazīstamas tieši un konkrēti. “Elektrizētās Rīgas” posma kuratore Anita Smeltere raksta: “Jāņa Sudrabkalna dzejā pilsēta ir konkrēta un šķīsta. Lasot viņa dzeju, īpaši krājumus “Trubadūrs uz ēzeļa” (kuru autors parakstījis ar Olivereto vārdu) un “Spuldze vējā”, lasītājs nonāk konkrētā vidē un atpazīst to. Vide ir fons liriskā varoņa dzīvošanai un jušanai. Tur ir gan Rīgas torņu gaiļi, gan Bastejkalns, gan citas vietas, kur mīl, cieš un dzīvo dzejas liriskais varonis un kur katrs rīdzinieks reiz garām gājis. Turklāt blakus viņa ekspresionistiskajai dzejas poētikai lasītājs gūst reālu tā laika Rīgas attēlojumu.”

Jānis Sudrabkalns 1925. gadā.

Jānis Sudrabkalns (īstajā vārdā Arvīds Peine, no 1925. gada – Arvīds Sudrabkalns) dzimis 1894. gada 17. maijā kroga nomnieka (pēc izglītības skolotāja) Kārļa Peines un viņa sievas Annas ģimenē. Pēc tēva nāves Sudrabkalns pārtrauca mācības, turpmākās zināšanas apgūdams pašmācības ceļā. Pirmos dzejoļus sāka rakstīt desmit gadu vecumā. Jau kopš 1918. gada, kad viņu veselības stāvokļa dēļ demobilizē, viņš sāk strādāt laikrakstos un turpina to arī neatkarīgās Latvijas laikā – 20. un 30. gados. Pirmos literāros panākumus Sudrabkalns guva ar dzejoļu krājumu “Spārnotā Armāda” 1920. gadā. “Un tūlīt viņš pārvērtās par Olivereto un izdeva pēc kārtas veselas trīs grāmatiņas, kuras šo rindu autors savā jaunībā pielīdzināja trim dārgakmeņiem: “Trubadūrs uz ēzeļa”, “Viņpus laba un ļauna” un “Džentlmens ceriņu frakā”,” 1984. gadā grāmatas “Trubadūrs uz ēzeļa” priekšvārdā uzsver rakstnieks Marģeris Zariņš. 

Zariņš ar rotaļīgu humoru akcentē Sudrabkalna pašironisko pozīciju, kā arī neapstrīdamo pilsētas dzejnieka statusu:

“trubadūrs Olivereto, pa Aleksandra vārtiem Rīgā iejādams, atnesa līdzi vēsmas, no kurām pēc  septiņiem gadiem izaugs vētra – Čaks. Vēlāk viņi abi mums liksies gandrīz kā dvīņubrāļi.”

Sudrabkalna humora pilnajos, kā arī smalkajos un tēlainajos tekstos slēpjas autors ar trauslu un ievainojamu dvēseli. Par mīlas dzejas klasiku kļuvuši viņa veltījumi mīļotajai, dzejniecei Birutai Skujeniecei – dzejas krājums “Klodijai”, ko Jānis Peters nosaucis par pārlaicīgu literāru pieminekli mīlestībai un Sudrabkalna talantam. Sudrabkalna un Skujenieces mīlasstāsts gan bijis īss, sāpīgs un Sudrabkalnam neizdziestošs.

Vēl ilgi pēc Skujenieces pāragrās, traģiskās nāves (viņa gāja bojā vilciena sadursmē Jūrmalā 1931. gadā) Sudrabkalns viņu pieminējis ar salauztu sirdi. “Ai, pie Skujenieces kapa sažņaudzās sirds: tik garā mūžā vienu vienīgi reizi esmu mīlējis dziļi, kaislīgi, ar mieru un dvēseli, aizmirsdams pasauli un paceldamies spodros gara augstumos un zemes mīlestību, sievietes miesas burvību pilnā mērā izbaudīdams. Tas ilga tikai pusotra gada, bet iegulies manā likstu un grabažu pilnajā dzīvē, rupjiem un nejēdzīgiem plītēšanas, smaga reibuma skurbuļiem, tukša laika izšķiešanai par spīti kā tāds mazs dimantiņš, kas nenodziest, neapsūbē, nenobālē, bet spīd kā rīta un vakara zvaigzne,” 1968. gada 6. aprīlī viņš rakstījis vēstulē M. Šternai.


Sākoties Otrajam pasaules karam, 1941. gada jūnijā Sudrabkalns aizbrauca no Latvijas, no 1942. gada janvāra līdz 1944. gada septembrim dzīvoja Maskavā, bet 1944. gada rudenī atgriezās.

Padomju okupācijas laikā viņš ārēji samierinājās ar pastāvošo kārtību, režīma uzturētāji viņu daudzināja par “tautas dzejnieku”, tomēr var tikai minēt, kādas tolaik bija dzejnieka patiesās izjūtas. 

“Straumē iekritis, viņš vairs nespēja tikt laukā. Priekšnieki aptvēra, ka rokās nonācis kārava dūzis, Sudrabkalnu godināja, Sudrabkalnu aprūpēja. (…) Labā roka deva ordeņus un goda nosaukumus, kreisā izrēķinājās ar draugiem – Grēviņu aizsūtīja uz Sibīriju, Čaku apsmēja kā tautas ienaidnieku,” spriež rakstnieks Zigmunds Skujiņš grāmatā “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992). Nav šaubu, ka pakļaušanās ideoloģiskai konjunktūrai traucēja Sudrabkalna talantam. Skujiņš turpina: “Pasūtījumus pildot, dzejnieka talants dzisa, virsū mācās mazvērtības drūme. Viņš dzīvoja vientulis un arī tāpēc mūžīgā atzinības badā.”

Arī Sudrabkalna apdzejotā starpkaru Rīga ir kontrastiem pilna: “Senlaicīgā, jaunā Rīga/ Žults un medus viesiem klāts.” (No dzejoļa “Mīlu un nīstu”, krājums “Spuldze vējā”). Rīga ir vide, kurā viņa liriskais varonis gan priecājas un bauda, gan cieš: “Bulvārlampu platās gaismās/ Iedomā, ka zaru plaismās/ Lukturim deg vientuļš skats:/ Cik ir grūta dvēs’les nasta,/” (no dzejoļa “Lukturis”, krājums “Spuldze vējā”). Sudrabkalna dzejā atpazīstam konkrētas Rīgas vēsturiskā centra vietas – Bastejkalnu, Vecrīgas baznīcu torņus un citas, kā arī iztēlojamies priekšpilsētas ainavas: “Priekšpilsētas logu/ Apdzisušās, slimās acis/ Sakaisušas raugās/ Spoguļu vitrīnu vizmā.” (No dzejoļa “Logi”, krājums “Spuldze vējā”). 

Vēl pirms kara un okupācijas, 1930. gadā, dzejnieks Edvarts Virza esot raksturojis Jāni Sudrabkalnu kā patiesu artistu no galvas līdz papēžiem. “Viņš mīlē jaunus eksotiskus apvāršņus, un tāpēc viņu tik ļoti saista laikmeti, kuros notikusi jaunu ģeogrāfisku un gara apvāršņu atrašana. Viņš ir vienīgais no jaunajiem, kas nepieredzēs savu kuģu bojā iešanu.” Taču izrādījās, ka Sudrabkalnam bija lemts piedzīvot sava radošā gara apspiestību un talanta lēno bojāeju. Viņš aizsaulē aizgāja 1975. gadā, kad par brīvu Latviju un jauniem apvāršņiem vēl nedrīkstēja runāt atklāti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti