Nav zināms, vai dzejas rindām “Mazā sirmā kumeliņā, jāj pa ceļu pasaciņa…” ieraugot dienas gaismu, to uzreiz sāka skaitīt māmiņas un vecmāmiņas, lai palīdzētu pievilināt miegu šūpuļos gulošajiem mazuļiem. Bet ir zināms, ka dzejolis kļuva par iedvesmas avotu 20 gadus vecajam māksliniekam un dzejniekam Eduardam Šmitam, kurš 1911. gadā uzbūra Aspazijas “Pasaciņu” uz audekla. Kamēr pats Šmits devās uz fronti, viņa radītais kumeliņš ar uz tā sēdošo Pasaciņu rotāja gan pastkartes, gan iedipināja daudzās latvju sētās, atrodot arvien jaunas izteiksmes formas. Izstādes organizatori raksta:
“Simtiem mājsaimnieču ķērās pie adatas un diega, lai arī savu māju izdaiļotu ar “Pasaciņu” un Aspazijas dzejas rindām.”
Aspazijas mājas vadītāja Ārija Vanaga stāsta: “Es domāju, ka “Pasaciņa” nostrādāja caur Eduarda Šmita attēlu, kurš tika multiplicēts. Māmiņas un vecmāmiņas to izšuva, lai Pasaciņa sargātu mazuļu miedziņu. Tāpēc tas bija katra bērna galvā un uz mēles. Bija tūkstošiem šādu izšuvumu. Arī es to atceros no savām bērnu dienām.”
Izstādes organizatori arī norāda, ka 50. gadu beigās padomju vara gribēja apturēt “Pasaciņas” ceļojumu, gan nacionālajā, gan reģionālajā presē sākot kampaņu, lai čaklās rokdarbnieces pievērstu citai, sociālisma celšanai piemērotākai tematikai.
Tika likti lietā pat vārdi ”sieva uz kleina zirga ar vāveres ģīmi sejas vietā”. Bet nekādas ķengas “Pasaciņu” neapturēja.
“Pasaciņai” mūziku kopš 20. gadsimta sākuma rakstījuši vairāki komponisti, bet 1980. gadā tapusī Raimonda Paula dziesma, kuru pirmo reizi izpilda Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu koris, dzejolim nodrošina nemirstību.
Aspazijas mājas vadītāja Ārija Vanaga uzsver: “Aspazijai nav tik ļoti daudz dzejoļu bērniem, bet kaut kas acīmredzot tajā dzejolī ir maģisks. Vai nu zelta gabaliņš vai dimantiņš, vai kaut kas neatklāts, kas pievelk visus. To var zināt tikai Aspazija.“
Izstāde, kurā būs apskatāms arī citas Aspazijas dzejas atspoguļojums mākslā, būs atvērta līdz 14.martam.
