Izstāde «Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi» – stāsts par literāti portretos, piezīmēs un sarakstēs

Šobrīd Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas muzejā izstādīta ekspozīcija, kurai dots nosaukums “Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi”. Tajā iekļauti gan Aleksandras Beļcovas veidotie dzejnieces portretējumi, gan autores piezīmju grāmatiņas, sarakstes paraugi un grāmatu eksemplāri. 

"Viņi bija pazīstami arī 20. gados, bet tādi ciešāki kontakti un draudzība īstā vārda nozīmē sākās 30. gados. Un tieši Beļcova vairāk draudzējās ar Lūciju," Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Natālija Jevsejeva skaidro abu mākslinieku draudzības aspektus ar Lūciju Zamaiču.

Šādu pašu nosaukumu "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi”, kurā nojaušama drosme, izaicinājums un pašpārliecinātība, dzejniece, literāte Lūcija Zamaiča bija izvēlējusies savam ceturtajam no kopumā astoņiem izdotajiem dzejoļu krājumiem.

"Visa interese par kreisajām idejām un arī tas draugu loks un interese varbūt arī par politiku, - ja atceramies, 30. gadi ir tiešām tāds sarežģīts posms Eiropas politikā, - un tas viss nāk Beļcovas dzīvē caur Lūciju," turpina Jevsejeva.

Tieši šajā laikā arī tapuši daudzi mākslas darbi. Beļcova ne tikai daudz Zamaičas portretus veidojusi, bet arī sadzīviskas ainas, kur Lūcija ir virtuvē, raksta vai lasa. Tādu skiču muzejā ir daudz.

Aleksandra Beļcova. Lūcijas Zamaičas portrets. 1940–1941. Papīrs, pastelis. SBM kolekcija.

Tas ir tikai viens posms literātes dzīvē, jo Otrā pasaules kara laikā Lūcija nokļuva cietumā. "Tā bija tiešām dramatiska situācija, viņa gan fiziski, gan morāli bija sagrauta. Ir zināms, ka pēc tam viņa vispār dzeju vairs neraksta, arī prozu. Faktiski viņa vairs kā rakstniece [pārstāj būt]," atklāj Jevsejeva. 

Tikai vienreiz uz aktrises Antas Klints jubileju viņa uzrakstījusi nelielu dzejoli dāvanā. Arī Beļcovai viņa vairs nepozēja, un darbi vairāk netapa.

Jevsejeva arī stāsta, ka Lūcija Zamaiča padomju laikā neiestājās Rakstnieku savienībā, tas nozīmēja, ka palika bez iztikas līdzekļiem.

Viņa iztika ar nelieliem gadījuma darbiem, viņu uzturēja draugi, kas nesa pārtiku un vajadzīgās mantas, jo, kamēr Lūcija bija cietumā, viņas dzīvoklis bija izdemolēts un izlaupīts.

Vērtējot Zamaičas literāro mantojumu, Jevsejeva atzīst, ka viņa ir interesanta mūsdienu feminisma kontekstā. 

"Kaut gan sieviešu tiesības vairs nav tik aktuāls jautājums - jau sen visas balsojam un varam gan sportot, gan strādāt daudzās profesijās līdzvērtīgi vīriešiem -, tomēr daži aspekti šajos jautājumos vēl joprojām aktuāli. Vai, piemēram, tā būtu radošā konkurence starp vīrieti un sievieti tieši laulības ietvaros un arī pati laulība. Arī mūsdienās daudzi apšaubām ģimeni kā sabiedrisko institūciju, un tāpat arī Lūcija tolaik," norāda Jevsejeva.  

Jevsejeva stāsta, ka Zamaičai ir daudz rakstu, kur viņa raksta par sievietes vietu sabiedrībā un arī par ģimeni, vai tiešām ir atbalstāms, ka sieviete precas ar vīrieti dēļ naudas. Un tobrīd viņa nonākusi pie secinājuma, ka tas ir faktiski pielīdzināms prostitūcijai.

"Vispār Lūcijas figūra ir diezgan pretrunīga, jo kreisās aprindas tolaik diezgan skeptiski skatījās uz viņas rakstīto, domādami, ka tas par maz kritizē sabiedrību. Bet sabiedrības konservatīvā daļa uzskatīja, ka viņai ir par daudz daudz pikantēriju," atklāj Jevsejeva. 

Aleksandra Beļcova. Lūcijas Zamaičas portrets. 1932. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija.

Speciāli izstādei tapusi literatūrzinātnieka un dzejnieka Kārļa Vērdiņa eseja par Lūcijas Zamaičas daiļradi, kura arī būs lasāma ekspozīcijā. Kārlis Vērdiņš dalās ar savu vērtējumu par dzejnieces atstāto radošo mantojumu:

"Domāju, ka

mūsdienās Lūcija Zamaiča ir ļoti interesanta kā feministiskā modernisma pārstāve, kā viena no tām savas paaudzes rakstniecēm, kura ļoti izaicinoši rakstīja par tām jaunajām dzimtas un seksualitātes attiecībām, kas valdība pēc Pirmā pasaules kara."

Viņš atzīst, ka Zamaičas rakstnieces mūžs ir traģisks, jo Latvijā viņa drīkstēja publicēties līdz 1934. gada apvērsumam.

"Viņa ir savam laikam tāda nesaprastā, kariķētā, izaicinošā cīnītāja par emancipāciju un buržuāzijas satīriķe, bet šis laiks ir īss, tas ir pāris gadu desmitu, un tad viņa ir spiesta klusēt," norāda Kārlis Vērdiņš.

Lūcijas Zamaičas portrets. 20. gs. 20. gadu pirmā puse

Rakstniece Lūcija Zamaiča dzimusi 1893., mūžībā devusies 1965. gadā. Pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele" iznāca 1917. gadā. Tam sekoja septiņi dzejoļu krājumi, kuri kritizēti par pārmērīgu snobismu un erotismu, sevišķi krājums "Mīlas kontrabanda". Zamaiča rakstījusi arī prozas darbus, no kuriem pazīstamākie ir romāni "Koka dievs" un "Direktors Kazrags", savukārt savos stāstos kritiski tēlojusi dažādu aprindu sievietes. Pēc iepazīšanās ar Linardu Laicenu Zamaiča piedalījās kreiso arodbiedrību un pagrīdes darbā. Padomju režīma laikā viņai bija uzspiesta klusēšana, un Lūcija Zamaiča vairs nepublicējās.

Izstāde “Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi” Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā būs aplūkojama līdz 2020. gada 25. aprīlim. Savukārt Latvijas Radio tīmekļa vietnē var noklausīties raidījumu “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”, kurā Svens Kuzmins un Toms Treibergs iepazīstina ar Lūcijas Zamaičas psiholoģisko mīlas romānu “Čigāns un trīs dāmas”.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti