Jaroslavs Seiferts (Jaroslav Seifert, 1901–1986) 1984. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā; šis notikums dzejnieka politisko uzskatu dēļ viņa dzimtenē tolaik palicis noklusēts. Seiferts ir viens no divdesmitajos gados aktīvās avangarda kustības, mākslinieku grupas Devětsil dibinātājiem. 1921. gadā iznāk viņa pirmais dzejas krājums, bet līdz mūža galam Seiferta dzeja iznākusi trīsdesmit grāmatās.
Šajā izlasē atdzejotājs Uldis Bērziņš atklāj lasītājam vēlīno Seifertu, ietverot sešus viņa mūža nogales krājumus – un atskatīšanās, mīlestības un aizrautības pilnus divus gadu desmitus. “Lai nosaukums nebiedē jūs. Ne par kādu mēri te nav runa. Ne par to vēsturisko, ne kādu citu. Mēŗa stabs – pa daļai fiktīvs un sakombinēts no vairākiem līdzīgiem pieminekļiem – bija tikai mīlētāju satikšanās vieta. [..] Varbūt man to drīzāk vajadzēja nosaukt par Skūpstu grāmatu, lai nebiedētu lasītājus. Kaut arī man ļoti patika šāds nosaukums, es tomēr sakautrējos.” (Jaroslavs Seiferts)
“Mana kāre un mans tulka uzdevums bija rādīt Seiferta dzeju tādu, kādu es to iepazinu 70. gadu Čehoslovākijā. Seiferts tad – krasā atšķirībā no savas “proletāriskās” jaunības – neatlaidīgi uzsvēra, ka neraksta t. s. politisko dzeju. [..] Te tomēr sanāk politiska dzeja, lai autors vēlāk saka, ko grib. Tā domāja visi, kas slēpa mašīnraksta lapiņas, visi, kas čukstus vai pilnā balsī lasīja tās krogū vai virtuvē, veda tās starp lekciju pierakstiem pāri robežai. Goda un lepnuma jūtas ir skaistas, bet vai erotika nav vēl skaistāka? Ir, tikai – tas jau ir gluži cits žanrs.” (Uldis Bērziņš)
“Cilvēku dvēselēs rakņājies neesmu.
Es teicu sev: Gan jau redzēs.
Nav slikti piedzīvot pārsteigumu.
Bet ja runa atkal par mīlestību,
it kā šodien nebūtu vairs nekā cita,
atzīšos, ka arī mani panti bieži vien
no apmirdzētajiem griestiem salaidās lejā,
lai izdejotu līdzi šai dziesmai,
kaut ielās skanēja šāvieni.”
