Rokpeļņa ieguldījums pēckara latviešu dzejā un literatūrā kopumā ir ļoti nozīmīgs – moderna, izkopta valoda un paplašināta stilistika, strofika lirikā, neparasta tēlainība, sarežģītas vēstījuma konstrukcijas. Jānis Rokpelnis, būdams dzejnieks, raksta arī prozu, scenārijus animācijas filmām, piemēram, kopā ar Arnoldu Burovu veidotā multiplikācijas filma par Aleksandra Čaka poēmu “Umurkumurs”, izstrādājis monogrāfiju par Knutu Skujenieku “Smagi urbjas tinte” u. c. Rokpelnim ir padziļināta interese par vēsturi un valodu, vizuālo mākslu un kultūru kopumā. Par pašu avangardiskāko Rokpeļņa darbu uzskatāms romāns “Virtuālais Fausts”: tas vispārina līdz tam latviešu literatūrā neatainoto dzīvi virtuālajā pasaulē. Jānis Rokpelnis ir viens no 20.gadsimta 70./80. gadu varas kritizētajiem autoriem.
Krājumā apkopoto rakstu autori pievēršas dažādiem Jāņa Rokpeļņa daiļrades aspektiem, lielākoties analizējot dažādos laikposmos tapušo dzeju.
Valodnieks Juris Baldunčiks rakstā “Rotaļa ar dēmoniem jeb “Virtuālā Fausta” lingvistiskā faktūra” koncentrē uzmanību uz valodas materiāla lietojumu romānā “Virtuālais Fausts”, norādot uz Rokpelnim raksturīgo vēlmi literārā tekstā izmantot dažādus valodas slāņus, – slengs, kalki, žargonismi un pat argo.
Dzejas pētniece Ieva E. Kalniņa rakstā “Viena dzejoļa analīze Jāņa Rokpeļņa mīlestības dzejoļu kontekstā” izstrādājusi dzejoļa – “mana atmiņa tik īsa / katru rītu skuju nost...” – analīzi, savu pētījumu balstot Mihaila Gasparova iedibinātās dzejas analīzes tradīcijā. Andas Kubuliņas rakstā “Asais daudzskaldnis oksimorons: “Kliedz klinšaina lakstīgala” analīze” veikta viena dzejoļa analīze, sniedzot arī ieskatu dzejas pētnieku un kritiķu viedokļos par Rokpeļņa dzejas īpatnībām.
Viesturs Vecgrāvis rakstā “Jānis Rokpelnis: dažas romantisma iezīmes” Rokpeļņa dzejas tēlainību un poētiskos principus sastata ar romantisma tradīciju, saskatot gan acīmredzamas paralēles un sabalsojumu, gan modernisma ietekmju radītās atšķirības. Ronalds Briedis rakstā “Rokpeļņa dzejas instrumentācija” pievēršas Rokpeļņa dzejas muzikalitātei, skaniskuma principiem, norādot, ka pretēji tradīcijai veicināt teksta labskanību Rokpeļņa dzejā instrumentācija lielākoties kalpo pretējam mērķim – akcentē valodas negludumus, neparasto tēlainību.
Raimonds Briedis rakstā “Rokpelnis: atskaņu savdabība – transformācija un konfrontācija” skrupulozi pēta Rokpeļņa dzejas atskaņu sistēmu. Sigita Kušnere rakstā “Putna tēls Jāņa Rokpeļņa dzejā” analizē viena tēla caurviju motīvu Jāņa Rokpeļņa dzejā, uzmanību koncentrējot uz pirmo krājumu “Zvaigzne, putna ēna un citi” (1975), atklājot tēla daudznozīmību un daudzslāņainību, laikmetīgumu un mitoloģiskās saknes.
Inta Čaklā “Dabas tēlu mainības virzieni Jāņa Rokpeļņa dzejā” pievērsusies dzejas tēlu izstrādes stratēģijai, norādot uz dažādu laikmetu dzejas tradīciju sintēzi Rokpeļņa darbos, uzmanību koncentrējot uz salīdzinoši reti izmantotajiem dabas tēliem, to īpatnībām, poētiskajām niansēm.
Anda Kubuliņa rakstā “No tīmeklīša līdz kādam, kas “bez spieķa savu ceļu iet”” pievēršas Jāņa Rokpeļņa vēlīnajiem darbiem, aplūkojot biblisko tēlu iekļāvumus un dzejnieka kristieša izjūtu dokumentējumus.
Marians Rižijs rakstā ““Lielā” un “mazā” laika attiecības Jāņa Rokpeļņa dzejā” analizē laika kategorijas un to atveidē izmantoto tēlu klāstu un vairākslāņu nozīmi Rokpeļņa dzejā.
Literatūrzinātniece Olga Senkāne rakstā “Reminiscences uz Platonu Jāņa Rokpeļņa dzejā” un filozofe Māra Rubene rakstā “Atstatums un nākamība – Jānis Rokpelnis: dzeja” pievēršas dažādu laikmetu, sākot no Platona līdz modernismam un mūsdienu domātājiem, filozofiskās domas atspoguļojumam Rokpeļņa dzejā – gan tiešā sasaistē un atsaucēs, gan reminiscencēs un nojautu līmenī.
Krājuma autori ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta, LU Humanitāro zinātņu fakultātes, LU Vēstures un filozofijas fakultātes, LU Sociālo zinātņu fakultātes, Latvijas Kultūras akadēmijas, Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas un Ventspils Augstskolas pētnieki un docētāji.
