Romāns “Ceturtais lielākais Latvijā” ir skats no malas uz mums pašiem; šķietamā līdzība ar sabiedrībā zināmām personībām, kā jau mākslā ierasts, ir tikai nejauša sakritība.
"Daudzas grāmatas tiek dēvētas par skandalozām, bet šī patiešām varētu par tādu kļūt – asprātīga un brīžiem skarba satīra par Latvijas un pasaules politikas un sadzīves parādībām," uzskata izdevēji.
Starptautiska lekciju un semināru tīkla profesionāļi, kas gatavi referēt par jebkuru jautājumu jebkurā valstī, kaut pašus sen jau interesē tikai katrā apmešanās vietā saņemtais komforta līmenis un suvenīru izsmalcinātība. Vārdā nenosaukts Latvijas prezidents, kurš savu personisko villu uzcēlis kā Eiropas mēroga viesu namu. Un visbeidzot, kādas piejūras pilsētas V--- mērs Anrijs Pletenbergs – mazs, smaidīgs vīrelis ar grandioziem plāniem, tikai diemžēl ilgstošie tiesas procesi, šmaukšanās un aizrautība ar morāli nosodāmu hobiju nodarījušas neatgriezenisku kaitējumu viņa psihei.
Romāns sarakstīts angļu valodā, to latviešu valodā tulkojusi Ieva Lešinska; drīzumā būs pieejams arī e-grāmatas formātā angļu un latviešu valodā e-grāmatu veikalā las.am un pasaules nozīmīgākajos e-grāmatu veikalos (Amazon, Kobo, Ibook).
Miks Koljers pats par sevi īsumā stāsta tā: dzimis 1971. gada 14. maijā, precīzi 16 gadus pēc Varšavas pakta parakstīšanas. Uzaudzis Anglijā Gloucester pilsētā, ko latviski atveido kā Glostera; šī pilsēta pazīstama ar savu katedrāli, ar īpašu plankumaino rukšu sugu, kas ir sevišķi laba desiņām, un ar to, ka tajā dzimis arī visšaušalīgākais Lielbritānijas sērijveida slepkava.
Izglītību ieguvis Befortā un turpinājis studijas Austrumanglijas Universitātē; Koljers ir viens no ļoti retajiem angļu filoloģijas studentiem, kurš nav uzņemts par lielisku uzskatītajā radošās rakstīšanas kursā Malkoma Bredberija vadībā. Lai nu kā, tieši šajā periodā Koljers ticis salīdzināts ar Bobu Dilanu – salīdzinājuma autore ir kāda smalka meiča, kura nespēja atšķirt Velsas un Rietumanglijas akcentus. Šo studiju laikā Koljers ticis arī ieslēgts vienā telpā ar Salmanu Rušdi (pret viņu gribu). Koljers bijis Baltijas korespondents “Deutsche Presse-Agentur” un pašlaik ir Latvijas korespondents aģentūrā “Agence France-Presse”. Dzīvo netālu no Cēsīm.
Fragmenti no romāna
“Es viņu pazinu, kad viņš vēl bija elektroinženieris! Viņš brauca uz V---- labot man ceļamkrānus! Ja gribat uzdot viņam labu jautājumu, pajautājiet, kā viņš dabūja atjauju bankas dibināšanai, ja viss, ko prata, bija labot drošinātājus! Ja viņš piemirsis atbildi, jo pamazām kļūst vecs un aizmāršīgs, iečukstiet viņam ausī vārdu…”
***
“Kas viņam vainas?” Viktors jautāja, atkal norādīdams uz Pletenbergu.
“Nekas. Katrreiz, kad viņam jāiet uz tiesu, viņš saslimst. Tas tāds cirks. Viņš ir... kā sauc to, kas cirkā ir galvenais?”
“Manēžas inspektors. Viņš ir manēžas inspektors?”
“Nē, ne manēžas inspektors. Klauns. Viņš ir klauns. Galvenais klauns.”
***
“(..) viņš devās uz priekšu pilnīgi jaunā uzvalkā ar atturīgu svītriņu, galvu pieticīgi pieliecis (..) Ātrāk, nekā viņš bija gaidījis, viņam nācās saņemt buķetes, kuras viņš bija pasūtījis iepriekšējā dienā un kuras, pēc vienošanās, pasniegs uzticamās rokasmeitas ar zilgani ietonētajām sirmajām frizūrām. Mirklis, kad viņš beidzot aptvēra, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā, pienāca, kad viena no šīm uzticamajām puķu dāmām paspēra soli uz priekšu un nevis koķeti pakniksēja kā parasti, īsi izsakot savu pateicību, bet gan iesvieda puķes viņam sejā ar vārdiem, ka viņš ir “perversa odze un visu kārtīgu cilvēku bieds.”
