Daugava, cilvēku un sugas rikšotāju likteņi. Andrieva Radviļa zirgam no rūgtā ciešanu biķera netiek aiztaupīta ne lāse, tad kāpēc lai jel kas tiktu aiztaupīts viņam? Šī galvenā varoņa rezignētā doma vada visu romānu un paliks lasītāja prātā vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas.
“Ingas Ābeles “Duna”, kas šķietami imitē klasisko vēsturisko romānu, aizdun cilvēka sirds ritmā. Vēsture kā fatalitāte, cilvēka dzīve – kā noslēpums, par kuru vairāk izstāsta Daugavas duna, zirgu pakavu duna vēsturisko apstākļu krustceļos, nevis konkrēta cilvēka izvēles un rakstura epifānijas. Ass vērotājas skats uz žilbinoši skaisto pasauli, kurā katra diena jāiepazīst tās pirmreizībā, vienlaikus meklējot cēloņsakarību vezumā paslēptos grožus. Iemiesošanās un empātijas līmenis pāraudzis egocentrisma zālājus, ietiecoties eksistenciālos mūžības hipodromos,” raksta Gundega Repše.
Savukārt Ieva Struka par romānu izsakās šādi: “Rīgas hipodroms, sugas rikšotāji, padomju nomenklatūras izveidošanās zirgkopībā, čekas modrā acs, cilvēki, kas jau aptvēruši jaunās sistēmas spēku, un tie, kas naivi tic veselajam saprātam un cilvēcībai. Pārdzīvotā kara fiziskās un mentālās sekas Rīgā, Sēlijā un Latgalē.
Vēstures grāmatās dzīve rit no notikuma uz notikumu, un tomēr tie reti mēdz sākties tukšā vietā, pat ja mēs par to zinām maz. “Duna” piedāvā sajust vienu mēnesi šķietami rāmas ikdienas pirms lielā notikuma — 1949. gada 25. marta. Uz starta — zirgi, cilvēki un laiks.”
“Inga Ābele izvirza sev arheologa cienīgu uzdevumu atjaunot Latvijas kultūrvēsturiskajā audeklā krāsas, kas tur koši mirdzēja vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei. Pavedienu pēc pavediena saistot kopā negodīgajā vēstures totalizatorā saplosītās zaudētāju biogrāfijas, viņa tās saauž ap romāna centrālajām metaforām — Daugavu un zirgiem. Upes un cilvēka brīvības alkas saplūst kopā vienā spēkpilnā vārdā “Duna”,” - tā Vents Zvaigzne.
“Romānā kā krāšņā mežģīnē kopā savīti Latvijas un tās ļaužu likteņi, Padega un Irbītes glezniecības tehnikas, dabas pirmatnīgais spēks Daugavā un sacīkšu zirgos. Pedantiski niansēts sadzīves ainu tēlojums un fantastiska apjoma vēsturiska faktoloģija. Dzīve kā spēle — totalizators uz visaugstākajām likmēm. Uzvarētāji un zaudētāji, nodevēji un nodotie, būt vai nebūt — laikmeta spēle ar cilvēku likteņiem," norāda grāmatu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” mecenāts Valērijs Belokoņs.
